mans sviests

14.8.04 11:26
Tumšais mākonis un gaišais mākonis, zelta lodziņi un sudraba lodziņi, atspīdumi jūrā, spicais kuģis, sarkanā bāka, pilsētas ugunis pie apvāršņa, staigājošs balts celms lejā pludmalē, krasts stāvus gaisā, mazais bīstamais tiltiņš meža vidū, šaurā bailīgā laipa meža malā, krēslā grimstošās mājas meža vidū, ceļš, kas vadā līku loču pa tumsu, izgaismoti tikai paši tuvākie koki un zāles stiebri, celms zem riteņa, kāju pirksti ieurbušies smiltīs, zāles stiebri, kas ložņā, mazā nešpetnā priede, kas aug tieši tur, kur nevajag, akmeņu sauju velns izbēris paralēli jūrai, tad atkal mežs, ceļš, vēl tumšāks, vēl, varētu satikt kādu zvēru, bet zvēru nav, taču ja satiktu cilvēku, nudien būtu bail, tad apdzīvota vieta, kuras nav kartē, kuras vispār it kā nemaz nav, un nevar saprast, kur mēs bijām. Bet zinām, ko darījām.

Pa nakti augusta vejš visu noslaucījis, gaisma ir dzidra un rīts kraukšķīgs.