mans sviests

19.8.03 12:09
Fui.
Tas man atsauca atmiņā šādu te gadījumu.
Mans šunels vēl bij pavisam maziņš. Es devos ar viņu ārā. Suns bija pie saites, - zini, ir tādas saites kā mērlentes - automātiskas - kuras satītas tādas kā spoles iekšpusē un to garums regulējams pēc vajadzības.
Es dzīvoju 4.stāvā, un izsaucu liftu. Lifts pienāk, durvis atveras. Mēs abi iekāpjam (vai ieejam? nezin, kā pareizi?) liftā, un tad - pēdējā brīdī, lifta durvīm jau veroties ciet, mazais šunels izsprūk atpakaļ kāpņu telpā. Durvis aizveras. Lifts dodas lejā. Man rokā ir šuneļa siksna, otrs gals viņam ap kaklu. Man saceļas asinsspiediens un aizmiglojas acis, manas domas ir paralizētas un rokas nolēmētas, un paiet labs brīdis, pirms attopos nospiest stop-pogu. Lifts apstājas 2.stāvā. Saite ir nospriegota, es to esmu palaidusi (tomēr) vaļā, un spole ir pievilkta durvju spraugai pie pašiem lifta griestiem. Es braucu atpakaļ uz 4. stāvu, un es iztēlojos šuneli ar salauztu sprandu un varbūt pat auklas pārgrieztu rīkli.
To brīdi, kad 4.stāvā vērās vaļā lifta durvis, es otrreiz negribētu pārdzīvot. bet viss bija labi. Šunels priecīgs lēkāja, mani apsveicot. Saite bija izrādījusies pietiekami gara braucienam no 4.-2.stāvam.
Bet - ne līdz pirmam, kā es pēc tam konstatēju.
Es biju paspējusi.

Piezīme: tas ir tas pats neglābjami stulbais suns, kurš pie manis dzīvo vēl tagad. Sev par prieku.