mans sviests

13.7.04 20:54
Tad pienāk brīdis, kad viņš ar rezignētām šausmām atskārš, ka visu, ko būtu gribējies, viņš šā vai tā nekad nepaspēs. Vēl jo vairāk – tu saproti, ka tik daudzas iespējas, patiesībā visas labākās iespējas ir vai nu palaistas garām vai palikušas tā arī pa īstam nenovērtētas. Draugi gadu gaitā ir kļuvuši arvien svešāki un svešāki, līdz beidzot pazuduši no tavas dzīves pavisam. Daudziem cilvēkiem, kam būtu vajadzējis pateikt, ka viņus mīli vai ka viņi tev ir svarīgi, tu to neesi pateicis un vairs nekad nepateiksi. Savukārt vairums to, ko ik dienas satiec no jauna, tev nebūt vairs neliekas nedz svarīgi, nedz mīlami. Tev viņiem nav nekā, ko teikt. Un tad vēl tie, kurus tu labprāt būtu uzskatījis par saviem draugiem, būtu iemantojis viņu draudzību – tā taču laikam saka, ka draudzību iemanto, vai arī to iekaro? – bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nav izdevies. Vai nu viņu, vai, visticamāk, tevis paša neizlēmības, nedrošības un neuzņēmības dēļ. Reizēm tu kādu no viņiem satiec, jūs pat esat pazīstami. Un tu nodomā – redz’, viņš varēja būt mans draugs. Bet nav. Un iekšā kaut kas ļoti sāpīgi savelkas. Par dažiem tu zini vai pat tikai nojaut tik daudz – tu nejauši esi bijis klāt, kad viņš zvanījis uz slimnīcu un uzzinājis, ka viņam piedzimis dēls, tu zini, ar ko viņš nodarbojas, reizēm tu viņu pat satiec, visbeidzot – tev kāds paziņos, ka viņš ir miris. Vai viņš nejauši uzzinās, ka miris esi tu. Vai arī neuzzinās. No pēkšņas slimības vai kaut kādā muļķīgā nelaimes gadījumā. Tas pats cilvēks, kurš varēja būt draugs. Bet nav.