mans sviests

12.6.03 13:20
Kaut gan mājieni un nojausmas klejojuši jau krietni sen, līdz šim mēs liedzāmies noticēt. Izlikāmies nemanām, ka algas nav palielinātas jau vismaz piecus gadus, nav nopirkts neviens jauns dators un vecie biroja krēsli tiek izmisīgi laboti, nevis vienkārši izmesti.

Gads sākas ar neizmaksātām algām. Tā esot nebūtiska aizkavēšanās, kas saistīta ar jaunas grāmatvedības
sistēmas ieviešanu, mums skaidro.

Neviens tam, protams, netic. Runā, ka «mums uzlicis ķepu» liels ziemeļvalstu vai Viduseiropas koncerns. Bet aiz tā visa stāv «paši zināt kas».

Nākamajā mēnesī algas aizkavējas jau par trim nedēļām. Nestrādā vairs neviens. Tomēr visi turpina apzinīgi vilkties uz darbu, lojāli sēž pīpētavā, klačojas pie ņipri burzguļojošā «Venden» ūdens automāta vai kafijas mašīnas, un stundām ļerkšķ pa tālruni. Reizēm, ejot pa gaiteni un nejauši ielūkojoties pa kādu durvju spraugu, pamanu, ka uz visu datoru ekrāniem ņirb spēles – sākot ar tetri un beidzot ar Laru Kroftu. Man ir aizdomas, ka no biroja pazūd vērtīgākās un vieglāk aiznesamās lietas – portatīvie datori, tālruņi, kodoskopi, faksi un pat viens no printeriem.

Kolēģi atgādina mēnessērdzīgos, un šo iespaidu pastiprina nemitīga dzeršana. Daudzi sākuši nakšņot savos kabinetos un žūpo jau no agra rīta. Man nav ne jausmas, kā viņi šāda dzīvesveida nepieciešamību pamato mājniekiem, tomēr spēju aptuveni iztēloties:
– Šajas izšķirīgajās dienās man vienkārši tur jābūt.
- Ja ne es, kurš tad?
- Bez manis tur viss saies pilnīgā dēlī.
U.tml. It kā nebūtu jau sagājis.

Neskūti vaigi, sarkanas acis, slikta elpa, saburzītas drānas un sviedru smaka. Baumo, ka dažus piemeklējis nervu sabrukums, kāds aizvests pat uz psiheni, tomēr nespēju uzminēt, kurš. Pa vidu visam šim izmisumam un apātijai ar neredzētu sparu uzplaiksnī patētiski dienesta romāni, kas gan parasti nav nekas vairāk par sasteigtu, nervozu un nedrošu seksu turpat kabinetā vai tualetē. Ik pa laikam pieķeru savus kolēģus risinām krustvārdu mīklas vai drūmi aplūkojam pornogrāfiskas bildītes. Televizors darbojas vienā laidā. Zem rakstāmgaldiem krājas tukšas «Red Bull» un «XTC» bundžiņas. Kafijas krūzes neviens vairs nemazgā, tajās uzkrājas melnas nogulas. Apkopējas, šķiet, ir atlaistas.

- Vai jūs zinājāt, ka minūte smieklu atsver četrdesmit piecas minūtes vingrošanas zālē?
- Un piecpadsmit minūšu pastaiga – sauju tablešu.
- Iedomājies, gadā ir 8760 stundas, bet trešdaļu no tām tu pavadi miegā, lielu daļu ēdot un pārvietojoties uz darbu vai mājup...
- Tas nu drīz atkritīs, ha, ha, ha.
- «Fast Company» rakstīja, ka 85% papīru uz galda ir atkritumi.
- Tik maz?
- Un piecpadsmit minūtes ar laika plānotāju nozīmē piecas ietaupītas stundas ik dienas.
- Piecas stundas ar laika plānotāju, un pēc seksa vairs nav ne mazākās vajadzības.
- Ha, ha, ha.

No rīta līdz vakaram tiek noturētas neauglīgas «situācijas analīzes», «plānošanas» un «stratēģijas» sanāksmes un apspriedes, kuru dalībnieki ar ārišķīgu plātību, solījumiem un tukšu muldēšanu cenšas apslēpt savu absolūto nekompetenci un nekļūdīgo priekšnojautu, ka ūdens jau smeļas mutē. Dienišķās operatīvās sanāksmes ik rītu pusdeviņos netiek atceltas, tās, tāpat kā agrāk, visiem vadītājiem ir obligātas. «Uz paklāja». Kā jau noprotams pēc nosaukuma, šīm sanāksmēm jābeidzas ātri, tāpēc visi stāv, vairāk nekā stundu rokā žņaudzīdami pildspalvas un tukšas papīra lapas – lai radītu darbīguma iespaidu.

Tie, kam paģiras, ir tuvu ģībonim. Nez, vai mums ir ožamais spirts? Kad reiz ieminējos, ka šāda pulcēšanās atgādina rīta lūgšanu, nevienam tas nelikās smieklīgi. Gluži tāpat kā mans ierosinājums pārņemt japāņu kolēģu pieredzi un arī mūsu kantorī uzstādīt priekšnieka gumijas lelli, kuru vajadzības gadījumā varētu apstrādāt ar rungu. Iespējams, tā ir taisnība, ka vēlme jokot nepiemērotos brīžos pazudinājusi ne vienu vien revolucionāru vai varoni.

Šajās dienās tam visiem biroja darbiniekiem pa e-pastu tiek izsūtītas aizdomīgas anketas, ar kuru palīdzību tikšot noskaidrota mūsu lojalitāte un vērtību sistēma. Ar skaitļiem no 1 līdz 12 svarīguma secībā jānovērtē abstraktas īpašības – sākot ar atbildības sajūtu un beidzot ar personīgājām ērtībām. Daži uzskata, ka tādējādi vadībā vēlas atbrīvoties no pārāk brīvdomīgajiem. Liekas, neviens anketu neaizpilda.