mans sviests
mans sviests
mans sviests - 3. Decembris 2006
3. Decembris 2006
- par prozas lasījumiem
- 3.12.06 14:57
- Iekomentēju pie maya to, ko gribējās uzrakstīt tāpat, bet bija slinkums.
Tagad vietas, jau kur tas laiks, ir vienas un tās pašas un tādējādi kļuvušas "par vietām. kur notiek šādi sarīkojumi," bet cilvēki sākuši šito iedalīšanos kaut kādā mein un nemeinstrīmā, izliekoties nesaprotam, ka pasākums nekad nav bijis iecerēts kā viena vai otra novirziena, stila vai da jelkāda cita nošķīruma izrādīšana, bet drīzāk tāds festivāls, kurā redzams un dzirdams tas, kas mēdz dēvēties par latviešu prozu, visā tā dažādībā.
Tagad nu diemžēl ir tā, ka ja vien pasākumu apmeklētājiem liksies, ka latv. proza ir tāda vai šitāda vai nekāda, prozas lasījumos lasījušie pie šī iespaida būs ne vairāk vainīgi kā tie autori, kas kaut kādu apsvērumu dēļ uzskatīja, ka viņu darbi ir pārāk labi, lai ierastos un celtu tos priekšā publikai.
Lai gan varbūt tādējādi kulminē jau kopš pašiem pirmajiem prozas lasījumiem novērotā tendence - proti, ka daudzi autori vispār spēj saņemties kaut ko nebūt uzrakstīt tikai tāpēc, ka tuvojas prozas lasījumi. Un visu gadu pa starpu nodarbojas ar velns viņu zina ko. Protams, vienmēr var atgadīties brīnums, taču parasti diemžēl neatgadās. Tad tiešām nav jēgas rakstīt. To tad varētu nodēvēt par klasisku nulles numuru (according to rt).
Atgrūdies vai pievelcies, racionalizē vai iracionalizē, bet tai brīdī, kad tu latviešu valodā sāc rakstīt kaut ko, ko vai nu pats, vai kāds cits uzdrošinās nodēvēt par literatūru, tu esi iemests tai pašā laivā, kur jau sēž visi pirms tevis - sākot ar brāļiem Kaudzītēm un beidzot ar Frīdvaldu, Lukjanski vai Ikstenu.
Var patikt vai nepatikt kāds no šīs palielās kompānijas, taču tas jau, atvainojos, neko nemaina - jo arī šī patikšana un nepatikšana ir tikai un vienīgi šīs pašas literatūras daļa.
Ienāca prātā gandrīz vai bioloģisks salīdzinājums, jo atcerējos, cik ļoti kādreiz biju apņēmies neatkārtot savu vecāku kļūdas. Katrā ziņā dzīvot kaut kādā nozīmē labāk. Varbūt drusku arī izdodas, taču ļoti bieži nebūt ne tajās jomās, kur gribējās visvairāk.
-
8 piezīmesvieta jūsu piezīmēm
- 3.12.06 23:35
- Jocīgi, ronis uzrakstījis par to pašu, par ko dažādu savstarpēji nesaistītu iemeslu dēļ kopš pagājušās piektdienas arī man ik pa brīdim jādomā. Proti, par cilvēka atšķirību no dzīvnieka, par šādu atšķirību meklēšanu; kaut kādu robežu novilkšanu, mēģinot saprast, ko gan nozīmē būt par cilvēku. Un vai vispār - visā šajā "gēnu upē", kā teiktu Ričards Doukinss, - maz pastāv kāda būtiska atšķirība.
Vienubrīd ienāca prātā atbilde (lai gan jautājumu es tā arī nebiju īsti noformulējis), kas likās pat diezgan apmierinoša. Laikam taču nav nekādu pierādījumu, ka zivis (atvainojos līņiem, karpām un visām pārējām par vispārinājumu) uztrauktos par savu zivību un to, kas zivību atšķir, piemēram, no mērkaķības. Un tad man šķita, ka pietiek vien ar šīm šaubām, kas ļauj nemitīgi apšaubīt savu cilvēcību un cilvēcības atšķirību no dzīvnieciskuma, lai tu kaut mazliet jau varētu uzdrošināties saukties par cilvēku. Lai gan, piemēram, man arī ar to vēl nav gana. Man liekas, nē, pat ne liekas - un te man, atvainojiet, jālieto šis vārds - es ticu, ka ar to nav gana.
-
64 piezīmesvieta jūsu piezīmēm
Powered by Sviesta Ciba