30. Decembris 2005

• 30.12.05 17:24
• Atsaucoties uz martcore ierakstu, atcerējos, ka uz mani maģiski mēdz iedarboties žanra apzīmējums "ģimenes filma". Uzreiz pāriet vēlme televizoru ieslēgt.
• 17 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 30.12.05 23:18
• Kādreiz, kad mums vēl nebija pat melnbaltā televizora, vakaros vienmēr skanēja radio. Droši vien tas bija Mikrofons, jo kurš gan cits raidījums varēja būt vienā un tai pat laikā vakaros. Tas notika virtuvē, mums bija gāzes balons un tāds gāzes balonu aizsedzošs metāla vairogs, kuru tēvs bija nokrāsojis sinepju dzeltenu. Vēl tur bija izlietne, brūna brūna - tur bij tas sliktais ūdens. Un vecāki vienmēr ieslēdza radio, tad atskanēja tāda sākuma mūzika - tagad nojaušu, ka neiztika bez klarnetes, - un man tā izraisīja vienas no pirmajām seksuālajām sajūtām. Lai gan tolaik, protams, nemaz nenojautu, kas tās tādas par īpašām sajūtām. Toties biju dzirdējis dziesmu, kurā bija vārdi "tukša muca tālu skan..." (dziedāja, šķiet, Margarita Vilcāne un Ojārs Grinbergs), un tā nu nospriedu, ka šī skaņa ir tukšās mucas skaņa. Bet pēc tam tur kaut kādi cilvēki runāja, un dažkārt viņiem nebija īpaši laba dikcija. Un tad mamma dusmīgi sacīja (kā jau mana mamma mēdz pārlieku dusmīgi sacīt par daudz ko ) - nu kā var šitā runāt! Kā ar karstu kartupeli mutē!
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 30.12.05 23:26
• Kā jau teicu, Ziemassvētkus neviens nedz mājās, nedz tuvākajos kaimiņos nesvinēja. Tas bija Jaunais gads. Tad pienāca tāds vakars, kad mamma teica, ka var visus lāčus sanest lielajā istabā - gan Miku, gan Frici un arī Rikikī. Laikam citkārt nedrīkstēja. Un es nesu arī. Tur bija egle. Es sanesu un sasēdināju. Nevarēju saprast, kāpēc tos lāčus tagad drīkst nest. Kāpēc jānes. Bet nesu.
  Varbūt togad ciemos bija Zentas tante? Tad jau vēl neviens nezināja, ka viņai ir izkaisītā skleroze. Un viņa man teica - cik tu skaisti dziedi. Lai gan es nemaz nedziedāju. Man uzdāvināja zilu skārda autobusu ar visādiem multeņu varoņiem logos. Un es to stumdīju pa grīdu un centos atdarināt autobusa LAZ rūkoņu: ļer, ļer, ļer...
  Pēc tam šāva raķetes. Mani pacēla pie loga. Šāva kaut kur no estrādes aiz kultūras nama. Raķetes lidoja no tās puses. Viena sarkana, otra zila, trešā dzeltena un ceturtā balta. Tādās tīrās krāsās. Un pēc tām lidoja atpakaļ. Tās pašas. Tikai krāsas samainījās vietām. To arī es redzēju. Tā bija. Man bija trīs vai četri gadi.
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm