Pa ceļam divi eži un divas, nē trīs, nē - četras lapsas. Visi paietīgi gaidīja, kamēr pabrauksim garām, un tikai tad skrēja pāri. Vai arī jau bija pārskrējuši, stāvēja ceļmalā un nolūkojās ziņkārīgi.
Bet Dīters Heinrihs intervijā saka, ka pateicības stāvoklis ir daļa no dzīves vadīšanas. Un piebilst, ka bez iztēles nav iespējama apzināta dzīve.
Savukārt Brodskis saka: Dzejoli raksta, lai kādam pateiktos, ja? Raksti tāpēc, ka kaut kur esi bijis laimīgs, un gribi par to pateikties. Atdarināt ar to pašu, ja vēlaties. Tāpēc, ka ar mākslu atlīdzina ar mākslu.
In America they talk of a plot to rival The Matrix and of a bestseller to match The Da Vinci Code, but the hype surrounding a compelling first novel called The Traveller is as nothing compared with the mystery lurking behind it.
The book, which has just been published in Britain, is written by the improbably named John Twelve Hawks who nobody, not even his New York editors at Random House, has yet met. Billed as a JD Salinger or Thomas Pynchon-style recluse, Twelve Hawks, which his publishers admit is a pseudonym, has refused to appear in public to promote his hugely successful debut work. Even a film offer from Universal has failed to flush him out.
'The fact that he is reclusive and anonymous has just added to the fun,' said lucy Salig, of Random House in New York, who went on to explain that Twelve Hawks will only communicate with his editor on a telephone connection that is scrambled and that he calls on an untraceable satellite set.
The Traveller, best described as an epic sci-fi fantasy, has figured prominently in the New York Times bestseller list since its publication and is planned as the first of a trilogy. 'Picture The Matrix crossed with William Gibson and you'll have a sense of The Traveller,' a Newsday critic said, adding that the 'writing is compelling, and my main complaint is that the book feels unfinished - because the story will continue in two more volumes. I can't wait to read them.'
It tells the story of Londoner maya, a rebellious member of a select group called the harlequins who has been brought up by her father in a world referred to as 'off the grid' and who then is forced to travel in the real world in order to protect the planet's two remaining 'travellers', two 'differently gifted' Los Angeles-based brothers.
It might sound unlikely stuff, but the British and American editorial teams behind Dan Brown's The Da Vinci Code were quick to make a three-book deal and publish simultaneously in 18 countries, while Universal Studios stepped in with a pre-emptive 'option' to make the film before the book's publication. Steven Spielberg is rumoured to be interested in directing.
Like Salinger and Pynchon before him, Twelve Hawks's desire for privacy has perhaps calculatedly sparked increased interest from fans. There are internet chat rooms and blogs devoted to cracking the secret of his, or her, identity.
The contents of the book betray a thorough knowledge of life in Prague, London and Los Angeles, but so far this is the best clue.
"Vecie paklāji var būt vēl bīstamāki par jaunajiem, jo tajos ir ne tikai ķīmiskas vielas, kuras jau ir aizliegts izmantot ražošanā. Lietošanas laikā tie ir uzkrājuši putekļus, netīrumus, pesticīdus un citas ķīmiskas vielas, kas no ielas ienestas ar apaviem un mājdzīvnieku ķepām. (..) Ko darīt? # Vispirms tieciet vaļā no paklājiem." Rakstā izmantota informācija no «Green Living Magazine» Tulkoja Ingrīda Strazdiņa (Tvnet)
Vēl viņš saka, ka ne visa pieredze ir noderīga. Teiksim, aizbrauc uz kaut kādu vietu, uz kaut kādu kaktu ellē ratā, padzīvo tur kādu laiku, un drīz vien tev ir sajūta, ka tu visu par to vietu zini. Un nekas nemainīsies neatkarīgi no tā - paliksi tu tur divas dienas, trīs, vai varbūt mēnesi. Bet tiklab var gadīties pavisam citādāk.
Vai arī par nomaļu pievilcību, pilsētas nomaļu. Viņš saka, ka tā ir plašuma sajūta, sajūta, ka tur viss tikai sākas, visa plašā pasaule, tālums, kur noteikti notiek kaut kas brīnišķīgs.
Parādījušies iedzīvotāji arī trešajā stāvā no augšas. Jocīgi, pagalmā tagad tumsa, mēģināju saskatīt un izskaitīt, bet neizdodas - tā nu nesaprotu, kurš tas stāvs, skaitot no lejas. Manuprāt, vēl nekad tur nebiju manījis gaismu un rosību. Nu jau otrais vakars. Uz balkona gan viņi nenāk. Tie virs viņiem nāk visu laiku.
UPD. Tas notiek visu laiku. Tikko biju šo uzrakstījis, tā sadzirdēju šķiltavu klikšķus - paskatos, jā, tup uz balkona uz aizsmēķē jau. Baisi. Man liekas, ka viņi mani vēro. Vai lasa šo ierakstu.
UPD.UPD. Vēl nebiju pabeidzis rakstīt - paskatos, uz balkona neviena nav. Bet mani jau tik viegli nepiemānīsi! Aizskrēja pie kompja lasīt, ko es par viņiem rakstu. Ahā! Tagad vispār nodzēsa gaismu. Lai var mani labāk redzēt. Nekas, nekas, es arī tūliņ nodzēsīšu. Fig vam!