16. Novembris 2004

• 16.11.04 15:55
• Jums gan tur skaistu mākoņi.
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 16.11.04 16:01
• Bērnībā vakars vienmēr sākās ar skaņu. Parasti tā bija skaņa, ar kādu mašīna uzbrauca kalnā, un pamazām izdzisa motora rūkoņa. Tur, augstāk, aiz poliklīnikas un zāģētavas, aiz meža. Dažām mašīnām stāvā kalna vidū bija jāpārslēdz ātrumi, tie bija tādi veci gaziki bleķa kravas kastēm, tad nu likās, ka mašīna tūliņ apstāsies un sāks ripot atpakaļ, un ātrumkārba krakšķēja un brakšķēja. Bet tas nav svarīgi. Galvenais bija tā rūkoņa - garām mājai, tad kalnā, tad izdziest, līdz iestājas klusums.
  - Mammu, vai ir vakars? - es prasu.
  - Kāpēc tev tā liekas?
  - Tāda skaņa.
• 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 16.11.04 16:19
• "Daudz negadījumu uz ceļiem rodas no uzreiz grūti pierādāmas problēmas — mūsu skolu jaunatnes vājās fiziskās sagatavotības dēļ. Sports skolās ir tikai šā vārda pēc, fiziskā gatavība skolēniem ir vāja. (..)
  Kāda te saistība ar autobraukšanu? (..)
  Sēžot pie kompjūtera, cilvēks var apgūt ļoti ātras kustības ar rokām, jo situācijas, ko viņš arī ātri redz, ir vienas un tās pašas. Viņš jau vairs nedomā, neanalizē situāciju, bet tikai spaida pogas."
  Aldis Akantjevs, sporta skolotājs ar 40 gadu un autovadītājs ar 47 gadu stāžu, Diena, 2004.gada 16.novembris
• 2 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 16.11.04 20:15
• Tas, cik daudz šodien paguvu, ir tieši proporcionāls tam, kādā mērā paliek labāk.
• 3 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 16.11.04 20:24
• Jocīgi tomēr, kad tevi notur par kādu citu. Nu labi, es ne par to - par to par runāt vairs nav vērts, nav ne smieklīgi, ne dusmīgi, nekā, vienkārši apnicis jau. To es uztveru kā nenovēršamību. Bet te, te pēkšņi kas jauns.
• 4 piezīmesvieta jūsu piezīmēm