15. Novembris 2004

• 15.11.04 10:08
• Swinging Mads I Put A Spell On You versija arī tā neko. Nevar saprast vien tos, kas cenšas dziesmu nodziedāt tieši tāpat kā kāds cits. Nesakāk jau. Un garlaicīgi kaut kā.
• 4 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• Kaut kā visi šajās dienās par nāvi. Es jau negribēju, bet
• 15.11.04 12:28
• man aiz loga no Daugavas velk ārā noslīkušo. Divas ugunsdzēsēju mašīnas, apmākusies rosība. Tepat pagalmā jau vairākas dienas stāvējusi viņa mašīna ar uzrakstu logā - esmu miris, paziņojiet policijai.
• 4 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 15.11.04 13:44
• Kad tev pienāk ierakstīta vēstule cietā kartona aploksnē ar Amerikas ērgli virsū un tev nav ne mazākās jausmas, kas ir sūtītājs, dīvainā kārtā pirmā doma, kas ienāk prātā - tur noteikti būs kaut kas labs, kāds pārsteigums. Tad tu vēstuli atplēs un atklāj, ka tā ir vairāku lappušu bieza vēstule, kurā draudēts ar tiesu, un rēķins par 1500 dolāriem, kas maz pamazām krājies kopš 2002.gada.
• 5 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 15.11.04 14:21
• Šodien pienāca kārtējais žurnāla numurs. Izņēmuma kārtā tam pievienots mūzikas CD. Nekas īpašs, bet tomēr patīkami. Kā jau vienmēr šādās reizēs. Patīkamo sajūtu gan nedaudz izbojā tas, ka vai nu pasta, vai kādi citi darbinieki, disku, locīdami žurnālu, salauzuši 3,5 daļās.
  Ko vēl jums tādu pastāstīt?
  
  Protams, ka smieklīgi. Jo varbūt patiesībā CD saplēsts žurnāla jau ielikts? Kāda gan vispār no tāda jēga, ja tieši tas pats nopublicēts šite:
  http://creativecommons.org/wired/
• 3 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 15.11.04 19:59
• Atceros, it kā man nekad nepatika pēc pusdienas iet gulēt. Atmiņā palikusi tāda aina - esmu paslēpies aiz verandas durvīm, mamma nāk un, protams, mani uzreiz atrod. Un liek vien gulēt. Verandā ir gaišs, saules gaisma, viss tāds gaiši dzeltens, zaļgans un balts. Gumijkoks kaktā. Tas pats, kas vēlāk izauga tik liels, ka dūrās griestos, un tēte to nozāģēja. Iepretīm durvīm, tām, aiz kurām slēpos, bija krāsns, tai sānā tāds mazs mūrītis, varbūt viena ķieģeļa platumā, man apmēram līdz vidum. To mēdzu izmantot par tādu kā galdiņu. Kad pavasarī salasīju pirmās māllēpenes vai sniegpulkstenīšus, ieliku mazā apaļā keramikas vāzītē ar baltām pumpiņām un noliku uz tā plauktiņa.
  Pamošanās no pusdienmiega palikusi atmiņā ar tumsu. Tu pamosties, bet ārā jau tumšs, gluži kā naktī, istabā arī tumšs, deg tikai viena lampa kaut kur, mamma sēž un ada. Vai ir virtuvē, es dzirdu, ka viņa ir virtuvē. Vēl citreiz pomostos - tēte jau atbraucis no darba, tas nozīmē, ka ir jau septiņi vismaz, kamēr no Siguldas ar autobusu atbrauc, vēl bijis veikalā un tā. Atbraucis un atvedis jaunu galdu. Lielās istabas vidū abi ar brāli skrūvē kopā.
  Pamošanos gaismā atceros tikai vienreiz. Es pamostos - neviena nav. Klusums. Un no klusuma virsū veļas kaut kas apaļš, melns un ausīs dunošs. Viss. Mamma saka, tas droši vien bijis tad, kad viņa izskrējusi līdz turpat blakus esošajai aptiekai. Kad atgriezusies, es esot stāvējis redeļu gultiņā un brēcis. Cik man toreiz bija, kādi 2,5-3 gadi, vairāk ne.
• 4 piezīmesvieta jūsu piezīmēm