13. Jūlijs 2004

• 8.22
• 13.7.04 11:06
• Tik agriem rītiem ir savas priekšrocības. Tu izkūņojies no segas apakšas, steigā izdzer kafiju, izej no mājas, steidzies cauri parkam un ieraugi cilvēku, kurš varētu būt tu, tomēr nav. Viņš izskatās pēc Gintera Grasa, ap astoņiem jau sēž uz soliņa, lasa grāmatu, ticis krietni pāri pusei, un smēķē cigareti, kas izskatās tāda, it kā viņš to - ik pa brīdim nodzēstu, bet tad atkal aizdedzinātu un nemaz nesmēķētu, tikai turētu starp pirkstiem jau kopš septiņiem. Varbūt kādreiz, tu nodomā. Kad būsi tik vecs kā viņš. Lai gan visticamāk, ka nē. Tev pretim nāk cilvēki, pagaidām visi tik smaržīgi un kaut kādā ziņā pat priecīgi, jebšu ir apmācies, un arī priecāties, ja tā padomā, viņiem visiem varbūt nemaz nav nekāda iemesla. Tu iekāp sabiedriskajā, arī tur visi lasa, tu tik sen neesi redzējis, ka cilvēki šitā kolektīvi ko lasītu. Visi kopā, bet katrs atsevišķi, katrs citu grāmatiņu. Parakņājies somā, tu izvelc savējo - grūti pretoties kārdinājumam, kaut gan jābrauc tikai pāris pieturas. Tu lasi: "Год, месяц и даже число рождения Яши целиком соответсвовали году, месяцу и числу рождения меня самого. "Ровестники! - изумился я. - Но какие разные судьбы." Надеюсь, что это душераздирающее совпадение поможет Вам утвердиться во мнении, что Незабудка безусловно наличествовал, пребывал во плоти, был роста, возраста, пола, был - давайте не побоимся избитости выражения - человеком. Хоть был, разумеется, и отменный службист." Tu aizver grāmatu un nodomā, ka būtu gribējis šo nolasīt viņai priekšā. Bet tad sajūti - ar pirkstu galiem sajūti - viņas karstumu, karstumu tur zem segas, jūsu abu karstumu. Un nodomā, nē sajūti, vai nav vienalga - ka varētu pat nelasīt priekšā, nemaz necelties, palikt karstumā, kopā nosvīst, ar pirkstu galiem, ar plaukstu pieskarties viņas mitrajai mugurai, tev nekad agrāk nebija ienācis prātā, cik labi var būt kopā nosvīst. Tavs tēvs šo vārdu lietoja kā sinonīmu vārdam pazust, aizbēgt. Tev gribas nosvīst. Tu pasmaidi. Tava pietura. Grāmatu iebāz atpakaļ somā. Ielas smaržo saldi pēc jasmīniem, skābi pēc mitrām koku mizām.
• 7 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 13.7.04 13:06
• Pēkšņi notika burtiski sekojošais, kā teiktu Saša Sokolovs. Biju nonācis, nē, iestrēdzis Krievijā. Tas, ka tā ir Krievija, it kā bija dots, nekādas citas pazīmes par to neliecināja. Vispirms telpa, kas, kā izrādījās, atrodas tilta iekšpusē, vēderā - droši vien arī, piemēram, vanšu tiltam apakšā, zem braucamās daļas ir kaut kāds tukšums, nezinu. Bet tur bija plašas un, saprotams, ar garu gaiteni savienotas telpas, šķiet, pat vairākos stāvos. Nekādi nevarēju atrast izeju, lai gan pa logiem varēja redzēt apkārtējo ainavu un ik pa laikam sastapu cilvēkus, kas tikko ienākuši vai grasās doties prom. Visbeidzot nokļuvu autoostā, taču ar autobusiem uz Rīgu bija tā, kā nu bija. Tad atkal kaut kāds dzīvoklis, gatavošanās doties uz lidostu, kaut kādi nepazīstami cilvēki. Lietas nespēju salikt koferī, bija ļoti daudz plāno čaukstīgo lielveikala maisiņu, katrā pa kādam viena priekšmetam, bet koferī tos neliku, nesu tādos saišķos, raudzīdams, ka nenokrīt zemē. Taču koferī bija diezgan daudz vietas, tikai līdz pusei pilns ar sprungulīšiem un žagariņiem. Viens sāns notriepts ar rozā želeju vai gļotām. Nevarēja notīrīt, kad mēģināju, ķēpa staipījās un lipa.
• 1 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 13.7.04 14:47
• aptieka
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 13.7.04 17:42
• "Kameņevs un Zinovjevs atkārtoja savas šaubas, un Ļeņins aizkaitinājumā norāva savu parūku.
  (..)
  Ļeņins apgalvoja, ka pavadoņi bijuši nejēgas. Ārā lija lietus un pūta stiprs vējš, kas bija norāvis viņam cepuri un parūku un izvārtījis abas dubļos." 1917.gada 16.oktobrī. Roberts Sērviss. Ļeņins. Patiesā biogrāfija.
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 13.7.04 20:54
• Tad pienāk brīdis, kad viņš ar rezignētām šausmām atskārš, ka visu, ko būtu gribējies, viņš šā vai tā nekad nepaspēs. Vēl jo vairāk – tu saproti, ka tik daudzas iespējas, patiesībā visas labākās iespējas ir vai nu palaistas garām vai palikušas tā arī pa īstam nenovērtētas. Draugi gadu gaitā ir kļuvuši arvien svešāki un svešāki, līdz beidzot pazuduši no tavas dzīves pavisam. Daudziem cilvēkiem, kam būtu vajadzējis pateikt, ka viņus mīli vai ka viņi tev ir svarīgi, tu to neesi pateicis un vairs nekad nepateiksi. Savukārt vairums to, ko ik dienas satiec no jauna, tev nebūt vairs neliekas nedz svarīgi, nedz mīlami. Tev viņiem nav nekā, ko teikt. Un tad vēl tie, kurus tu labprāt būtu uzskatījis par saviem draugiem, būtu iemantojis viņu draudzību – tā taču laikam saka, ka draudzību iemanto, vai arī to iekaro? – bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nav izdevies. Vai nu viņu, vai, visticamāk, tevis paša neizlēmības, nedrošības un neuzņēmības dēļ. Reizēm tu kādu no viņiem satiec, jūs pat esat pazīstami. Un tu nodomā – redz’, viņš varēja būt mans draugs. Bet nav. Un iekšā kaut kas ļoti sāpīgi savelkas. Par dažiem tu zini vai pat tikai nojaut tik daudz – tu nejauši esi bijis klāt, kad viņš zvanījis uz slimnīcu un uzzinājis, ka viņam piedzimis dēls, tu zini, ar ko viņš nodarbojas, reizēm tu viņu pat satiec, visbeidzot – tev kāds paziņos, ka viņš ir miris. Vai viņš nejauši uzzinās, ka miris esi tu. Vai arī neuzzinās. No pēkšņas slimības vai kaut kādā muļķīgā nelaimes gadījumā. Tas pats cilvēks, kurš varēja būt draugs. Bet nav.
• 4 piezīmesvieta jūsu piezīmēm