1. Septembris 2003

• 1.9.03 09:55
• I nedomājot konkurēt ar , viens citāts no vienas sasodītas intervijas vienā sasodītā žurnālā: "Ir mūzika, ko es klausos, kad esmu nomākts, un tā dara mani laimīgāku. Lielākoties tā ir skumja mūzika."
  
  Tas ir tas, par ko allaž iznāk sasodītas domstarpības. Noņem to sasodīti depresīvo mūziku, man saka. Kā tu vari kaut ko tādu klausīties? A man, kaut gan skumji, paliek labāk un labāk. Sasodīti labi.
  
  Par nedēļas visļaunprātīgāk izmantoto vārdu varētu izsludināt "sasodīti".
• 3 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 1.9.03 10:34
• Tā nu sanāca, ka mājās braucām kopā. Viņa sēdēja līdzās un grauza ābolu, bija vēls, atkal lija, luksoforos iedegtas mirgojošās dzeltenās gaismas. Centos neskatīties, jo baiļojos iebraukt upē vai ietriekties stabā. Pārsvarā runāja viņa. Arī runājot varētu zust uzmanība, varētu notikt kas nelāgs, tāpēc klusēju. Gluži kā par spīti disku spēlētājs, uzlikts uz "shuffle", nošņirkstināja zobus un sāka spēlēt Je t'aime... moi non plus. Situācijai vēl nepiemērotāku skaņdarbu izraudzīties būtu grūti. Lai gan varbūt tas bija piemērots. Tas ir, kā uz to skatās. Tumsā un lietū nespēju sazīmēt viņas vārtus, braucu lēnām. Apstājos. Viņa izkāpa. Kā allaž, turot rokās daudzus sīkumus - rokassomu, lielu lietussargu, kaut kādu lietus jaku, ābola serdi vai kātiņu u.tml. Un tad viņa bija prom. Pavisam. Mašīnā palika smarža. Tā pati, kas allaž. Tā pati, kas toreiz. Kaut kad. Apgriezos un braucu atpakaļ. Ventilatora kloķīti pagriezu līdz galam. Pēc mirkļa smarža bija pagaisusi. Palikusi tikai atmiņā. Braucu mājās. Tāpat kā parasti.
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 1.9.03 15:31
• http://news.bbc.co.uk/1/hi/scotland/3189041.stm
• 0 piezīmesvieta jūsu piezīmēm

• 1.9.03 20:05
• Braucu no mājām atpakaļ uz darbu. Tieši tai brīdī, kad pirmie nepacietīgākie droši vien jau posās uz stadiona pusi. Krustojumā pa garāmbraucoša trolejbusa aizmugures logu mani nopētīja melnmataina meitene. Uzreiz varēja redzēt, ka baigi sataisījusies. Vai nu uz stadionu, vai vienkārši tāpat - pirmais septembris taču. Nu jā, un viņa nopētīja mani tā, it kā manā vietā pie stūres sēdētu kāds cits. Katrā ziņā ne tas es, kuru pazīstu no attēla spogulī. Vai draugu un mīļoto cilvēku iepriekšparedzamās reakcijas. Ne tas es, kuru kā nerunīgu un klusu kolēģi pazīst darbā. Kurš no rītiem drebinādamies kails vāra kafiju. Ne tas es, kurš piekusis un pats sev apnicis šovakar vēlu atgriezīsies mājās un atklās, ka viss labākais vīns jau izdzerts. Tad viņa novērsās, trolejbuss aizbrauca, es izgriezos uz galvenās ielas. Bet ko gan viņa tādu ieraudzīja?
• 3 piezīmesvieta jūsu piezīmēm