mans sviests

DC
16.6.04 16:23
Sapnī lasīju viņa rakstu. Vienu no labākajiem rakstiem, kādu viņš jelkad uzrakstījis. Uznāca klepus, es pamodos. Un atmiņā vēl bija pēdējā rindkopa. Tobrīd likās, ka spēšu to atcerēties vēl ilgi ilgi. Taču pēc tam atkal aizmigu. Kad pamodos, bija palikušas tikai atsevišķas sajūtas, iespaidi, bet no pašas rindkopas īpaši daudz vairs ne. Tur bija par Lielo lāča zvaigznāju. Es nezinu, droši vien latviešu valodā vajadzētu rakstīt par Greizajiem ratiem, bet tobrīd par to nedomāju. Tieši Lielā lāča tēls, tēls, kuru viņš izmantoja kā salīdzinājumu, bija tik spēcīgs, ka radīja šo sajūtu. Sajūtu, ka neko labāku viņš vēl nekad nav uzrakstījis. Vārdu sakot, Lielā lācene skumji raudzījās lejup uz zemi, taču tas bija viss, ko viņa spēja. Gribējās pierakstīt – kaut arī viņa ļoti mīlēja. Mīlēja ko? Turklāt neesmu pārliecināts, ka tieši tā tur bija rakstīts. Par to mīlēšanu. Lai gan ideja bija apmēram tāda. Un tad bezspēcība. Par to, ka neko daudz vairāk jau viņa neiespēj. Bet atkal – vārdi bija pavisam citi. Vispār vārdi bija citi. Bet tur notikti bija. Par viņas mīlestību, par bezspēcību, varbūt ne par bezspēcību, bet par nespēju kut ko mainīt, par pienākumu, par vēlmi būt pavisam citur, darīt pavisam ko citu. Tik ļoti skaisti. Un reizē skumji. Un labi. Un ar mīlestību. Jo, kā jau teicu, tas nebija par Lāceni. Tas bija tikai salīdzinājums.