mans sviests

22.3.04 16:21
Tēvs no rīta bija sacepis olas, ļoti daudz olas, tik daudz, ka es uzreiz atminējos, kāda sajūta bija tolaik, tolaik, kad ik rītu cēlos sešos un samiegojies, ar vieglu nelabumu vēderā centos nolocīt kaudzi ar ceptiem kartupeļiem vai olu vai visu kopā. Un pēc tam steidzos uz vilcienu, es zināju, ka varu nokļūt līdz stacijai 18 minūtēs, lai gan oficiāli skaitījās, ka 20 - 25. Tur arī man toreiz uzklupa tas suns, liels vilks, kas vienmēr gulēja pie vārtiem. Tajā rītā pielēca kājās, metās virsū un iekoda. Dibenā, protams. Dažkārt šo maršrutu redzēju sapņos. To, ka esmu atklājis jaunu pārvietošanās veidu, tādu, kas ļauj šos pāris kilometrus no stacijas līdz mājām veikt vēl ātrāk - vajadzēja tikai atgāzties atpakaļ un ļaut kājām pašām slīdēt uz priekšu. Sajūta tāda kā peldot uz muguras vai līdzīga. Reiz pat izrēķināju, cik lielu attālumu, gandrīz ik dienas kājām nostaigājot šo gabalu tur un atpakaļ, esmu pa septiņiem gadiem veicis. Un cik ilgs laiks pagājis. Un vēl - cik ilgs laiks pagājis sēžot vilcienā. Daudz daudz. Biedējoši. Bet olas apēdu. Tā, ka šķīvis tīrs. Tēvs apvaicājās par braucienu. Prasīja, cikos lidmašīna. Pateicu.
- Jūs nu gan dzīvojat kā tādā romānā, - viņš noteica. Redziet, tēvs visai reti izmanto salīdzinājumus. Vai izsakās par tādām tēmām kā dzīvošana. Pirmajā brīdī tā drusku saausījos. Šķita, ka saklausu viņa balsī nožēlu, ja ne pat skaudību. Bet visticimak, mēs katrs domājām ko pavisam citu. Lai gan varbūt nemazamaz ne.