mans sviests

Par praķīti
12.2.18 14:18
Ja šitā ir ar galvu, tā jau ar sirdi var pavisam viegli aiziet. Pēc gandrīz 5 stundu pārbrauciena iečekojos viesnīcā, un man prasa pasi. Pēdējā reize, kad atceros to redzējis, bija tad, kad pie pasu kontroles iebāzu praķīša iekškabatā. Praķīti kā šejienes klimatam lieku iebāzu skapī pirmajā viesnīcā. Praķīša tālāku cilāšanu neatceros, tāpat neatceros arī koferī likšanu vai nu vakar, vai vēl šorīt. TĀTAD VISS SKAIDRS. Saki vien man, dakterīt, ka ideālā galvā normālstāvoklī nav nekādu domu. Šajā brīdī mam galvā bija domu domas, kurās plāni par braukšanu atpakaļ mijās ar murgainām idejām par jaunas pases ieguvi, un ko tikai vēl ne. Drusku nomierinājos vien tad, kad koferī atradu praķīti (bez pases kabatā, ja kas), bet tas jau ir cits stāsts.

P.S. Pasi atradu pie zālēm, kas man izrakstītas, lai būtu mazāk jāuztraucas un jākreņķējas.