mans sviests

Dziednieks
18.5.17 08:35
Bija ar skubu jāmeklē dziednieka palīdzība, un labi vien bija, ka turpat biroja tālākajā kaktā viņš bija atrodams - kalsns džeks iešļūcenēs, tradicionālajā gurnautā un rūtainā kreklā, angļu valodā runāja visai aptveni, tāpēc raizējos, vai maz sapratīs šausmas, kas mani nupat piemeklējušas. Viņš tik klausījās, smaidīja, māja ar galvu, un kā šķita, viss viņam uzreiz bija skaidrs. Bet notika tā - pie sava galda krāmējos ar kaut kādu kolāžu izgatavošanu, no viena žurnāla griezu bildītes, no cita burtiņus, un to visu mēģināju saķibināt kopā. Līdz pamanīju, ka vietā, kur uz papīra uzpilējusi baltā līme, sāk veidoties un plesties plašumā caurums, un tāds pat caurums, ja tā to var dēvēt, no viena sāna sāk grauzt nost manu īkšķi, jo arī tur bija patrāpījusies tā pati līme. Pavisam isā laikā puse īkšķa ar visu nagu jau bija izčibējusi, pat bail iedomāties, kas būtu noticis, ja nepagūtu aizskriet uz tualeti un žigli to līmi noskalot. Dziednieks noklausījās manu stāstu, tad paņēma nosmulētu papīra lapu, ar samitrinātu pirkstu izberza tai vidū caurumu, iesprauda tajā zīmuli un ar apļveida kustību sāka to caurumu audzēt arvien lielāku. Gar tā malām pamazām veidojās samuļļāta papīra valnītis. "Vai tas izskatijās aptuveni tā?" viņš prasīja. Es apstirpināju, ka jā, un viņš paskaidroja, ka tas neesot nekas neparasts, tā mēdzot gadīties. Un nosauca kādu specifisku terminu, kuru jau pēc brīža biju aizmirsis. Arī īkšķis atkal bija vesels un vietā, bija jāatgriežas vien pie darbiem.