mans sviests

Tie, kurus neinteresē sapņi, var laist garām
17.1.17 13:06
Viss sākās ar to, ka nekā neizdevās telefonā atvērt Facebook un izveidot bilžu galeriju, jo ārkārtīgi vēlējos visiem parādīt pirms mirkļa mežā uzņemtu foto ar mazu sarkandzeltenu un, šķiet, pat runājošu bruņurupucim līdzīgu būtni un vēl šo to. Taču nekas nesanāca arī pēc tam, kad telefonu izslēdzu un ieslēdzu – nekas īsti nedarbojās kā nākas. Mēs bijām diezgan raiba kompānija, kas kaut kur devās pa meža ceļu. Pirms tam man kājās bija skrituļslidas (skaitījos itin veikls skrituļotājs un veicu pat visai strauju nobraucienu pa kalnu serpentīnu), tagad tās bija kaut kur pazudušas. Iespējams, tās novilku pēc vai pirms jaunā mākslas piederumu veikala atvēršanas. Tas bija ierīkots tādā kā vecā ostas ēkā, Daugavas ūdens aiz logiem vilnīja gandrīz palodzes līmenī. Tur bija daudzu dažādu ražotāju krāsu, otu u.tml. Veikals bija nosaukts tā īpašnieces vārdā - ne ta Ērikas, ne ta Ernestīnas mākslinieku piederumi vai tml. Pa vienu no logiem varēja izkļūt laukā un nonākt turpat noenkurotā baržā, kur bija neliels burātāju/mākslinieku (neprasiet, ko tas nozīmē) apģērbu veikals. Lai tajā nokļūtu, bija jāpalien zem baržas brezenta jumta. Iekšā tikt vēl bija tīri vienkārši, bet atpakaļ rāpjoties sapratu, ka sprauga starp audeklu un baržas malu ir pārāk šaura, bet attālums starp baržu un krastu tieši tai brīdī, kad grasījos tikt malā, kļūst arvien lielāks un lielāks. Patiesībā es atrados tieši pa vidu - ar rokām ieķēries krastā, ar kājām vēl iesprūdis uz baržas. Bet kaut kā tomēr malā kopā ar pārējiem tiku. Tikmēr pie baržas vēl vienmēr turpinājās kaut kāda kņada. Ūdenī bija ielēcis un riņķī apkārt peldēja un ik pa brīdim ienira hipijiska paskata džeks ar prievīti ap galvu. Un tad viņš kopā ar vēl dažiem no ūdens izcēla ar meldriem aplipušu un acīmredzami nedzīvu mani - brilles bija pazudušas un ģīmis pagalam pelēks. Kāds lietpratīgi noteica kaut ko tādā garā kā “16:9”, kam vajadzēja nozīmēt, ka mēģinās dabūt pie dzīvības, bet mani tas vairs īpaši neinteresēja un es gāju prom. Tas viss mani vairs pārāk uztrauca, jo ja jau es to visu varēju tik labi novērot, nekas briesmīgs nebija atgadījies. Tikmēr kaut kādā svešādā namā turpinājās dažādu krāsu vīna iedzeršana, Ķibilds bārstīja kaut kādas pamācības par to, kā uztaisāms labāks Instagram video, un tad jau visi gāja prom pa to mežu, vien Māra Misiņa paslepen un domādama, ka es to nemanu, mēģināja mani novērot un kādai citai dāmai par mani čukstēja: “Vai tik tas nav…. vai tik tas nav tas pa E (īpašnieces uzvārds) veikala līniju?” Facebook vēl arvien nevērās vaļā.