mans sviests

5.8.16 10:33
Harijs Poters pirms aizmigšanas. Pēc tam visu nakti maldījos pa "Londonas dzelzceļa staciju" (tāda stacija vispār), mēģinādams saprast, kā nokļūt uz lidostu (vai no lidostas). Izrādījās, ka bez pārsēšanās tas nav izdarāms, un viens no posmiem ir jāveic ultramodernā pazemes vilcienā. Ultramoderns tas bija tik ļoti, ka tunelis bija ierakts vairāku kilometru dziļumā, un lai līdz tam nokļūtu bija jāizmanto prāvas istabas lieluma lifts ar guļamkušetītēm gar sienu. Bet pirms ātrgaitas lifta izmantošanas ikvienam braucējam tika rūpīgi pārbaudīts veselības stāvoklis - aplūkota acs radzene, mērīts asinsspiediens, uzdoti jautājumi par iedzimtām slimībām u.tml. Tika paskaidrots, ka neveselajiem brauciens liftā varot būt nāvējošs, taču arī veselajiem pirms tam drošības pēc bija (laikam jāieelpo) preparāts, kādu mēdzot izmantot dziļūdens līdēji un kosmonauti, lai mazinātu straujas augstuma maiņas izraisītas blaknes. Vai nu preparāta iespaidā, vai tāpat nekādas blaknes nemanīju, ja vien par blakni neuztver krievu meiteni, ar kuru mums bija kopīga lifta kušetīte un pārāk šaurs balts virspaladziņš. Bet nu kaut kā jau aizbraucu.
Un nonācu "Londonas universitātē" (atkal jau - tāda vispārīga kaut kāda), kuras interjers vairāk gan atgādināja lielo starptautisko lidostu zirnekļveidīgi sazarotās ejas ar visādām izgaismotām norādēm pie griestiem. Man bija svarīgi uz kaut kādu brīdi drošā vietā atstāt dažas savas mantas (liela un neērti pārvietojama kartona kaste, kurā bija gan veļa, gan kaut kādi apbružāti sējumi), bet nekā neizdevās atrast "Metjū bibliotēku", lai gan pats Metjū, manāmi saērcināts bija izstāstījis, kur tā ir un pat iedevis atslēgu. Mēģināju prasīt ceļu gaitenī sastaptai darbiniecei, taču viņa sāka izklāstīt kaut kāda īpašā piedāvājuma lieliskās priekšrocības, un tad jau laikam zvanīja Dzinča, un es pamodos.