mans sviests

Borisa neprāts
19.9.15 15:59
Fakts, ka Boriss ir bailīgas dabas, nav nekāds jaunums. Īpašs bailīguma indeksa pieaugums nāca tovasar, kad laukos būvēja āra terasi, un Boriss pārbijās no terases celtnieka. Nesu Borisu istabā, bet viņš, ieraudzījis meistaru, tā sāka trakot, ka izplēsa robus gan manā kreklā, gan miesā, un pēc tam vēl labu laiku āram un terasei tuvumā negāja. Spriedām, ka varbūt celtnieks viņam likās draudīgs zaķa lūpas dēļ, bet tas nu tā.
Svešie ir Borisa bieds arī Rīgas dzīvoklī - pārsvarā visi svešie, kas vien nāk, īpaši mazi bērni. Un tikai ļoti retu reizi, kad svešais kādu mirkli jau ir ciemojies, Boriss nāk laukā no savām slēptuvēm un grib sazināties. Taču tagad bija parādījušies nevis vienkārši svešie, bet svešie meistari, un Boriss atkal pārbijās līdz nejēgai un visu vakardienu pavadīja paslēpies dzīvokaļa tālākajā galā - guļamistabā zem gultas vai gultā zem pleda. Tur viņš vakarā sagaidīja arī mūs un šo rītu. Šodien sestdiena, nekādu meistaru, protams, dzīvoklī nav, bet jau ap deviņiem Boriss lien gultā, modina un cenšas mūs piedabūt celties. Beigās jau arī piecēlāmies, dzeram virtuvē kafiju, bet no guļamistabas skan bļāvieni. Eju skatīties - mīņājas uz sliekšņa, bļauj, bet laukā nenāk. Nogrābu atnesu uz virtuvi, viss tāds pieplacis pie zemes un uzpūtis asti, aizdieba pie bļodas un ņēmās ēst - pat bads acīmredzot nebija pietiekams iegansts, lai pārvarētu bailes. Paēda un atkal bļauj. Nospriedām, ka vajag uz kasti. Aiznesu uz vannas istabu, un tā arī bija.
Lieki piebilst, ka Grieta, kas vakar strādnieku rosības laikā visādi sevi izrādīja uz priekšnama paklāja un vispār, šķiet, bija gatava doties viņiem palīgā, uz visu šo Borisa smalko kaišu neprātu noraudzījās ar nicinājumu un neizpratni.