mans sviests

Darbs ar dokumentiem
18.6.15 16:23
Šodien biju iestādē. Iesākumā sekoju norādēm uz vietu, kas saucas "Klientu apkalpošanas centrs". Apzinīgi izdrukāju 014. kārtas numuriņu, ielūkojos ekrānā un secināju, ka man priekšā tikai 2 klienti, un apsēdos. Bija drusku jāpagaida, jo pēc katra klienta aiziešanas apkalpotājas kādu brīdi strādāja ar dokumentiem - kaut ko zīmogoja, nesa uz kopējamo mašīnu, virināja atvilktnes un lika mapēs. Pēc signāla devos pie 2. apkalpotājas, taču saruna bija īsa. Lai gan pirms tam biju divreiz sazvanījis iestādi pa centralizēto tālruņa numuru (iestādei tas ir viens, bet dažādas struktūrvienības atrodas visā Latvijā), un man tika gari un plaši skaidrots par šo klientu apkalpošanas centru, izrādījās, ka man tomēr jāiet uz "centrālo ēku", kur pirmajā stāvā būšot domofons. Te vēl jāpiemetina, ka divreiz uz informatīvo tālruni zvanīju tāpēc, ka pirmajā reizē nebiju īsti apmierināts ar saņemto atbildi - man tika pateikts, ka dokumentus obligāti jāiesniedzot tajos minētajai personai, kas neesmu es. Otrajā reizē saņēmu pretēju atbildi - dokumentus varot iesniegt jebkurš. Tā man patika labāk.
Centrālajai ēkai, kā izrādījās, jau ienākot biju pagājis garām, jo tā atradās tā paša gaiteņa otrā galā. Tikšanu augšup pa kāpnēm aizšķērsoja tie draudīgie automātiskie "iespiedīšu un saspiedīšu" vārtiņi (uz vienas klapes zila bulta, uz otras - "ķieģelis"), darbinieku kustība pa tiem notika, pie melna pipuka pieliekot magnētisko karti. Pie sienas bija minētais domofons, kārbiņa ar videokameras aci un pogu, pie kuras bija rakstīts: "Sekratāre", un saraksts ar kabinetiem, amatiem un iekšējās tālruņa līnijas numuriem. Labu brīdi nespēju saprast, kam būtu jāzvana, bet beigās izlēmu, ka "Attīstības nodaļa" varētu būt īstā. Tur bija visvairāk dažādu darbinieku. Neviens tālrunis gan neatsaucās. Pa tukšo pīkstēja arī "Sekretāres" kastīte. Sāku izjust jau zināmu bezpalīdzību - kā toreiz Parīzē, kad Šarla de Golla lidostā izkāpis no vilciena, vairs nespēju atrast biļeti un netiku laukā no stacijas. Tur tie vārtiņi bija tik veikli, bet stacijā iekšā nākošie pasažieri tik gausi, ka laukā dabūju izsprukt tikai pēc kāda desmitā mēģinājuma. Bet te ko tādu darīt šķita kaut kā nepieklājīgi. Tikmēr man piebiedrojās vēl viens nelaimīgais, un viņš tomēr ierosināja riskēt. Pa kāpnēm lejup nāca bariņš biroja meiteņu. Viņas pa vārtiņiem ārā, mēs - iekšā. Bet ar to vēl viss nebūt nebija galā. Gan otrajā, gan trešajā stāvā atkal mums priekšā bija slēgtas durvis. Tām līdzās rinda zvanu pogu, bet pie zvaniem nekādu paskaidrojumu - tikai kabinetu numuri. Atminējos, ka "Attīstības nodaļas" kabineti, šķiet, visi bija ar 300. numuriem, manam līdzbiedram arī vajadzība bija turpat. Kad bijām brīdi grābstījušies gar durvīm un pogām, gaiteņa tālākajā galā parādījās ūsains kungs un nesteidzīgi nāca mūs ielaist. Man vajadzīgās durvis bija slēgtas, bet viņš vēlīgi mani ievedināja blakus kabinetā, kur dīvānos izgāzušies zirgojās 3 omulīgi vīri. Atdevu dokumentus, noklausījos joku par to, ka viņi, ja vajadzētu, spētu pat operēt, un devos prom. Nokāpis lejā, atkal atdūros pret tiem riebīgajiem vārtiņiem. Tā kā to abas puses nebija tieši pretī, un pa vidu bija neliela sprauga, kaut kā ar varu izspraucos. Arī vārtiņi izturēja.