mans sviests

1.4.15 20:52
Esmu nonācis mājoklī, par kuru Tjūlija (šķiet, tā latviskoja šī aktiera uzvārdu) varonis tāpat kā filmā "Kailais" varētu pavaicāt: "Kas tad te dzīvo - Zevs?" Zevs ne Zevs, bet saimnieks katrā ziņā iepriekšējā dzīvē akmeņlauztuves ir redzējis noteikti (vai vismaz kapakmeņu darbnīcu). Kur vien iespējams, ir izmantots pulēts marmors. Ne jau tikai virtuves virsmām tas der, bet arī plauktiņam zem televizora, mazajiem plauktiņiem priekšnamā, mistiskam soliņam pie viesistabas sienas, par kāpnēm uz otro stāvu un viesistabas grīdu nemaz nerunājot (nē, viesistabas grīdai telpas vidū gan ir arī ielaidums no parketa - apļa formā, jo tieši virs tā ir tāds pats apļveida iedziļinājums griestos, pa kura malām, ja ir vēlēšanās, spīd koši zila gaisma). Interjera autors vispār ir bijis apsēsts ar dažādu lūku, iedziļinājumu, šķirbu, atveru un izvirzījumu radīšanu. Tā, piemēram, sienā virs televizora ir horizontāla atvere, aiz kuras ir redzams fragments no kāpnēm uz otro stāvu (arī fragmenta nebūt ne izskatigā sametinātā apakša) un neliels gabaliņš no šīs sienas otrā pusē esošās podsobkas, kur glabājas veļas mašīna, slotas etc.). Atveres augšējā malā ir iestrādātas 4 halogēna spuldzītes, kas visu šo aizskatuvi vēl mīlīgi izgaismo. Televizoru neesmu pat ieslēdzis, pietiek jau ar šo.

P.S. Jāpiemetina, ka esmu vienā no pamanāmākajām ēkām pilsētā, un no augšstāva dzīvokļa (vai tik tas nav penthauss?) logiem paveras vai nu skats uz centrālo ielu un laukumu, vai vēl nepabeigto koncertzāli. Ir normāli Staļina laika arhitektūras augstie griesti un tikpat pārsteidzoši augstas durvis, normāls skaņas izolācijas trūkums no kaimiņiem un, kā nu jau tikai nojaušams, reiz bijis arī puslīdz saprātīgs plānojums. Palicis ir tikai tas augstums un kaimiņu trokšņi no viņu vannas istabām.