mans sviests

Pēc sērkociņiem
1.3.04 20:03
Tā nu tas ir, sērkociņi ir makten nolāpīta substance. Bet notika tā. Bija pat sastādīts preču saraksts, gan tikai ar diviem punktiem - sērkociņi un zobupasta. Tad nu cauri putenim šmutenim stūrēju uz lielveikalu, kas ir vienīgais ar mašīnu pa ceļam piebraucamais punkts. Veiksmīgi tiku galā, visas manas iemīļotās vietas aizņemtas, bet nekas, nolieku auto kaut kur nebūt, bet arī ne slikti, un kātoju .

Te, kur gadījusies, kur ne, rodas doma - paņemt no bankas automāta naudiņu. Un apsekot, cik tad tur vēl palicis, lai gan labi zinu, ka ne sūda tur nebūs. Bet vienmēr jau ir tā cerība, ja nu tomēr. Ievadu, nospiežu, a automāts man saka, fig vam, jo kartei beidzies derīguma termiņš. Kā ta, šodien takš pirmais marts, bet karte līdz 02/04. Rupjības paturu pie sevis, apsveru dažādus plānus. Nu kurš prātīgs cilvēks ik dienas uzpasē, kad pienāks šitādi datumi, ko?

Ahā, rodas ideja, ir taču vēl otra karte. Un jau sen teicās, ka tur būšot kaut kas ieskaitīts. Aizeju pie konkurentu automāta. Un ko jūs domājat, bija ieskaitīts? Pareizi, nebija, protams. Bet sērkociņus vajag kā ēst. Un zobupastu varbūt vēl vairāk. Izdarījis telefonaptauju, negribīgi cauri visam tam putenim šmutenim braucu atpakaļ uz darbu. Pēc naudas. Nē, es nestrādāju bankā. Vienkārši tāpat. Un tad atpakaļ. Tik smuki mēnestiņš čigāniņš spīd, priecājos. Tad aptveru, ka nekāds tas nav čigāniņš, bet saules akmens. Tas tā.

Dublis numur divi. Veikalā iekšā. Bet tur tik daudz visādu preču. I maize, i logu mazgājamais šķīdums, i tas, i šitas. Acis žilbst. Ko tik visu es tur sapirku - dzeramo, ēdamo, pat kaut kādus smaržu kociņus, kas man vienmēr patīk tāpēc, ka drusku izskatās pēc sakaltušiem zirga mēsliem. Iestājos rindā pie kases, izkravāju pirkumus uz lentas, izlasu uz žurnāla vāka: "Dita Rietuma. Šobrīd". Un atceros, ka esmu aizmirsis. Zobupastu. Bet aiz muguras jau spiežās CITI.

Fiksi sasviežu visu savu mantību atpakaļ grozā un metos meklēt zobupastu. Velns, atkal viņi izmainījuši visu veikala uzbūvi un vizuālo ietērpu. Tur, kur kādreiz bija vīns un zobupasta, tagad ir mašīnu mazgāšanas līdzekļi un dārza piederumi. Beigu galā atradu, tur, kur kādreiz bija sadzīves elektronika. Nu labi.

Tagad tik ātri prom. Pie kases, samaksāt. Maisiņā iekšā. Neko neaizmirst. Uz mašīnu prom. No stāvvietas laukā. Pa tumšo un puteņaino šmuteņaino ielu uz priekšu. Gājēju palaist, tas nekas, ka bez atstarotāja. Neatļautajā vietā kreiso pagriezienu izdarīt, tas nekas, ka reiz jau mani tur noķēra un lika maksāt.

Kā tad, tur jau viņi atkal stāv, taču, tavu laimi, noķēruši vienu pirms manis. Neliekas ne zinis. Zaļajai mugurai garām, T veida krustojums, pa kreisi griezties, pamest skatu pa labi, vai kāds nebrauc, ui, a pa kreisi nepaskatījos, bet tur nāk buss, pa bremzēm, par puteni šmuteni ar uzreiz iedomājos, biškucīt slīd ar, tomēr nobremzējas tīri eleganti, buss ar šādu nekādu manevru izvairās un nikni paskrien garām, neviens nav skādēts.

Mīļie draugi, ja jūs domājat, ka par sērkociņiem atcerējos tikai šajā vietā, jūs rūgti maldāties. Par tiem atcerējos vēl veikalā, gan tikai tad, kad ar visiem pirkumiem biju veiksmīgi ticis līdz autiņam. Atgriezos āvīžu veikalā un nopirku veselu bloku. Tā kā sērkociņi tad man jau bija. Tāpēc arī noveicās.