mans sviests

18.12.14 00:35
Šur tur jau bijām manījuši un dzirdējuši neizpratnes pilnas vai nemierīgas atsauksmes par Instrumentu koncertiem Domā - nu, tur gaismas bijušas ne tādas, dziesmu vispār arī nav bijis, redzēt neko nevarēts, un tāpēc publika kāliem vien pametusi dievnama telpas.
Tā kā pirms tam jau biju itin čakli saklausījies jauno disku, prātoju, ka gan jau pie vainas varētu būt sagaidītā nesakritība ar izdzirdēto, jo, kā jau šur un tur norādīts, jaunajā CD ir pat pagrūti nošķirt atsevišķas "dziesmas" - ar to saprotot puslīdz noteikta garuma skaņdarbus ar mūziku, vārdiem, atsevišķu instrumentu solopartijām un visu citu, kas nu pienākas.
Jau pēc pirmās noklausīšanās reizes, nospriedu, ka šis, iespējams, ir vistrāpīgākais man zināmais skaņu celiņš depresīvajam latvietim ziemā (šos trīs vārdus var sakārtot arī citā secībā), un nozīmīgākais tur nav melodija vai teksts, bet skaņa. Skaņa, kas brīžiem ir tāda, it kā tu būtu iebāzis galvu izjauktās klavierēs, bet brīžiem - it ka atmiņām par pirmoreiz pusaudža gados dzirdēto Dark Side of The Moon pāri klātos viss cits, ko kaut kur gadījies dzirdēt vai just.
Esam jau žēlojušies, ka pēdējā laikā dažādi priekšnesumi uz skatuves nav īsti likušies nonākam līdz pilnībai - sākot ar pašsacerētām operām un beidzot ar izrādēm teātros.
Instrumentu koncertiņš (nebija nemaz garš) gandrīz zudušo ticību formas, satura un prasmju pilnībai atjaunoja.

P.S. Kas tur vainas bija gaismām - arī nevarēja saprast.
P.P.S. Vienīgi aizrunāties Šipsim tajās pāris reizēs nevajadzēja. Vienubrīd jau aizklīda pie Dieviņa, un gandrīz nepabeidza teikumu.