mans sviests

Pie blakus galdiņa
10.5.14 19:02
Viņam esot četri traktori, viņš esot saimniecisks. Ko pa vasaru sapelnot, ar to ziemā varot iztikt. Jā, esot dēls, jau paliels. Viņš vispār esot ļoti ģimenisks, gribot vēl bērnus. Meitu noteikti. Un vēl kādu. Pats galvenais esot sakārtot attiecības. Jo tā ilgāk vairs neesot spējis. Viņa viņam visu laiku kaut ko pārmetusi. Lai ko viņš darītu, vienmēr pārmetumi. “Bļa, vienmēr kaut kādi pārmetumi! Atvaino, es rupjus vārdus jau vairākas nedēļas nelietoju, ja kas.” Savam dēlam viņš mācot, ka uzvar ne jau tas, kas vienmēr cīnās, bet tas, kas apzinās savus spēkus. Lūk, arī Bībelē - aprakstīti daudzi dažādi kari, kuros uzvarējis ne jau stiprākais, bet tas, kuram Dievs palīdz. Un Dievs tagad esot atradis arī viņu. Nevis viņš meklējis Dievu, bet Dievs atnācis pie viņa.

Viņš runāja un runāja, katru no nosauktajām tēmām viņš izvērsa vairāku rindkopu garumā. Viņa neko daudz neteica. Viņa bija tāda Edgara Ozoliņa ilustrāciju tipa blondīne, piegulošās hidru materiālam līdzīgās apspiedenēs un glumenā mākslīgās ādas jakā.

Atnāca oficiante. Viņš pasūtīja abiem: “Saldējumu.” Oficiante vaicāja, ar kādu garšu. Viņš: “Ar cūkgaļu!” Tas bija joks.