mans sviests

18.1.14 18:38
Palieku viens, mēģinu sildīties un vēroju. Parādās vēl kādi tūristi, tomēr vietējo ir vairāk. Pārsteidz klusais miers, kas valda kalna virsotnē, tikai sarunas pusbalsī, čuksti, mājieni, nekādu izsaucienu vai klaigu. Vietējie puikas bariņos vai kuplās ģimenes ierodas pēdējā brīdī, labi zinādami kāpšanai vajadzīgo laiku un savas iespējas. Visi saullēkta gaidīšanu uztver ar nopietnu saviļņojumu, un kad debesis sāk krāsoties un kļūst gaišas, sākas priecīga rosība, jo visi vēlas ieņemt labākās vietas un redzēt to pilnībā. Bez grūstīšanās un spaidīšanās. Sajūta kaut kādā ziņā līdzinās mūsu pašu pacietībai, vasaras saulgriežos gaidot rītausmu un pēcāko lepnumu, ka es, lūk, sagaidīju, bet kāds cits varbūt nē. Oranžajā un gaišajā pamalē vispirms uzlec spilgta Rīta zvaigzne, tik spilgtu to neatminos redzējis, tā kāpj un kāpj, Saule seko.