mans sviests

6.8.13 10:10
To, ka "divreiz vienā upē nevar iekāpt", zina it kā visi un parasti uztver to kā vienīgi ar laika dimensiju saistītu ābeces patiesību. Ābeces patiesību arī tādā ziņā, ka ik uz soļa un katru mīļu brīdi ir gatavi to piemirst. Un ar pilnu pārliecību dzīvot pasaulē, kurā tu droši zini, ka pamodīsies tajā pašā istabā, kurā esi aizgājis gulēt (nu, labi, gadās izņēmumi, bet tas nu tā); pasaulē, kurā aiz tavas mājas ārdurvīm allaž tevi sagaidīs viena un tā pati iela, veikalu rinda vai pļava, koki atradīsies tur, kur tie bijuši "vienmēr", vakar sastaptie cilvēki būs tādi paši arī aizparīt, un arī viss cits paliks daudzmaz nemainīgs, neatkarīgi no diennakts stundas, nedēļas dienas vai kārtējās iemigšanas un pamošanās.
Jāsaka, diezgan aušīga pasaules uztvere. Lūk, abi kaķi katru rītu savas gaitas ārā no mājas sāk tā, itin kā pa nakti viss ārs būtu pilnībā nomainīts, un katrs zāles stiebrs, koks, āra galds vai akmens nakts laikā būtu kļūvis par kaut ko citu. Vai arī tā, it kā tumsas un pašu miega aizsegā māja nemanot būtu pārvietojusies uz citu un jaunu vietu.