mans sviests

Mājās kļūst aukstāks
20.2.04 09:33
Taču cilvēki ārā kļūst arvien noslēpumaināki.

Piemēram. Meitene-panks, kuru katru rītu vecāki mašīnā atved līdz skolas durvīm. Tikko mašīna nozūd aiz skolas vārtiem, meitene-panks maina kursu, nemaz līdz skolas durvīm netikusi, un kūkumu uzmetusi, rokas kabatās sabāzusi, savos speramzābakos slāj pa vārtiem laukā. Nezinu, cik tādai gadu - cilvēku vecumu pēc izskata nekad neesmu mācējis precīzi noteikt. 10-12 varbūt. Tāds smieklīgs personāžs ar pamatīgi caurdurtu seju, asimetrisku frizūru un attieksmi, kas, kā šķiet, ir pilnīgā pretrunā ar pārējiem viņas klasesbiedriem, kas izskatās pēc baltādainiem reperiem. Kamēr izbraucu no pagalma, viņa vienmēr jau ir nozudusi, līdz ar to tālākās gaitas nav zināmas. Visticamāk - uz tuvējo padjezdu pīpēt, jo citur nav kur tik ātri nozust.

Piemēram. Bārdains vīrs, kas katru rītu stāv pie sava netīrā zilā busa ar koši dzeltenu striķi rokā un gaida kādu, kas ievilks. Katru rītu. Laikam ievelk arī, jo vakarā busa tur vairs nav. No rīta stāv atkal.

Piemēram. Cilvēks, kas šajā aukstumā un vējā iet pa ielu lasīdams avīzi. Un neba mazu tabloīdu, Vakara Ziņas vai Rīgas viļņus, nē - izpletis kā buru, kāri tver kaut kādas svarīgas ziņas.