mans sviests

Darbi un dienas
13.6.12 22:41
Ir kaut kas tāds asinīs vai vēl kaut kur, ko varētu nodēvēt par visaptverošu "nedod ne sūda" attieksmi.
Es zinu, zinu, arī citur izplatītais tas pretējais piegājiens var ātri vien izbesīt - "kāpēc tev bēdīga seja", "vai ar tevi viss kārtībā", "kāpēc tu nerēc tos pašus mūsu nepārtraukto svētku smieklus" u.tml.
Tomēr mēs esam baigi rūdīti pretējā virzienā. Pats to izjūtu ikreiz, kad redzu - piķis un zēvele, notiek nelabas lietas, vajadzētu kaut ko darīt, bet seko nenormāli ilgas saņemšanās, sevis pierunāšanas, pārliecināšanas un visāda citāda iekšēja dialoga aizņemtas sekundes, minūtes, bet kā tagad, iespējams, no tā Vanšu tilta lēcēja gadījuma redzams, arī stundas.

Spilgtākais piemērs bija nupat, pa ceļam uz Venēciju. Autobusā uz Venēciju es mēģināju autobusā savu Venēcijas e-talonu iebāzt tam neparedzētā parasto biļešu aparātā. Kad tas neizdevās, sapratu, ka nav labi un gāju pie šofera prasīt. Pēc dažām pieturām kāds cits darīja precīzi to pašu, ko es pirms mirkļa, es skatījos, kā viņš neizpratnē tur čakarējas, labi zināju, kas jādara, bet tieši tikpat ilgu laiku nespēju saņemties viņam kaut ko pateikt. Nu labi, tikmēr iekšējā šaubu enerģija jau bija akumulējusies, es pat piecēlos no savas vietas un parādīju, kas darāms. Bet tā pauze, tā pauze!

Varbūt tas bija ok laikos, kad plēsējs zvērs plosīja tavu brāli džungļos, un tev bija ātri jālavās prom, lai nesaplosītu arī tevi, bet nu jau kādu laiku tas pārāk labi nešancē. Sūdīga sajūta.