mans sviests

9.5.12 07:50
Sapņos mēdzu atgriezties vienās un tajās pašās vietās. Vai situācijās - teiksim, vakar atkal biju tajā atrakciju parkā, kur tūristu grupas bez jebkādiem drošinājumiem rāpjas pulēta metāla plāksnēm klātos torņos, ik pa laikam kāds pensionārs kliegdams krīt lejā, bet augšā ir tik bail, ka neuzdrošinies pat pakustēties, kur nu vēl lejā tikt.

Dažas no šīm vietām pazīstu tik detalizēti, ka varētu uzzīmēt pat plānu vai karti. Teiksim, viena neliela sala, nē, pat salu grupa, kaut kur ne pārāk mīlīgā ziemeļmalā. Uz vienas no salām ir cietoksnis, ar otru to savieno mūra tilts, starp salām ir pat ne jūras šaurums, bet drīzāk šaurs un sasmacis kanāls...

Taču vēl ir tādas vietas, pie kurām it kā atgriežos, taču tā arī nekad līdz galam nenokļūstu. Tās ir vietas, uz kurām ir jāceļo. Parasti ar kuģi, lai gan ir bijuši gadījumi, kad var arī ar lidmašīnu. Šonakt tiku jau līdz iečekošanās rindai un bagāžas ratiņiem. Starp citu, nevienā ģeogrāfijas kartē šādu vietu nav.