mans sviests

23.1.12 21:15
“Ievērojamais etnologs Viktors Hēns raksta: “Ziemeļu karš, dzimtbūšana un tās brāļi - degvīns un rīkšu sods - bija nospieduši zemniekus uz zemākās pakāpes, kur viņus ieraugām vēl gadsimta beigās. Pavasarī kārtēji iestājās bads, rudenī kārtēji notika uzdzīve. Tumšāko ziemas pusgadu zemnieks burtiskā nozīmē nogulēja; lauku darbus viņš veica tumšā, pusnomadiskā veidā, t.i., labprāt dedzinādams līdumus, un viņa arkls bija paredzēts uzplēstai, saknēm pilnai meža zemei. Bieži gadījās neraža, lopu un zirgu sērgas; tad kungs viņam aizdeva labību pret augstiem procentiem, un nelaimīgais iegrima arvien dziļāk parādos. Nav brīnums, ka viņš bija slinks un vienaldzīgs; viņš lāga nepakustējās redzot, ka cūkas rakņā tīrumu sējas laikā vai ka lopi sagājuši labībā. Vilki, kas baros klejoja apkārt, aiznesa viņa aitas, naktī saplosīja viņa zirgus. Bija tik daudz pamestu, neapdzīvotu vietu, ka vistrūcīgākie ļaudis - ubagi, vaļinieki, pirtnieki - par spīti smaga miesas soda draudiem nereti paklusām sameklēja kādu augstāku laukumu mežos, kurus ziemā darīja neizstaigājamus sniegs, vasarā purvs, to iekopa un apsēja ar labību””
Ibid.