mans sviests

Jaungada nakts un Black Mirror (2011)
1.1.12 12:00
Kā jau te iepriekš skuka minēja, Jaunā gada pienākšanu klusām un mierīgi sagaidījām mājās (ticiet man, ar to homing trendu tam nebija nekādas saistības - tad jau drīzāk tie trendi droši vien šādi arī dzimst). Sen tā nebija gadījies, un pāreja no vecā jaunajā izvērtās par lielisku vakaru ar iedegtām svecītēm Ziemassvētku eglē, kas šogad kaut kā vēl arvien nav nemaz tik ļoti nobirusi, abiem kaķiem neizskaidrojamā svētku noskaņojumā un dzirkstošo vīnu. Pirms pusnakts uznāca oma, kopā paklausījāmies valstsvīru runas. VD šoreiz pārspēja pats sevi, un visu laiku šķita, ka piepeši izplūdīs smieklos un paziņos - es tikai pajokoju. Viņa uzrunai pietrūka tikai pauverpointa prezentācijas ar procentiem un līknēm. Ulmaņa un VVF runas bija tikpat neobligātas kā Bērziņa it kā neeksistējošā uzstāšanās (tad jau labāk būtu LTV uztaisījuši ko līdzīgu šim: http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=ywMcf7gvUPY
To gan Latvijas TV kanāliem, šķiet, būtu sagaidīt grūti. Smiešanās un smiešanās par politiķiem, izskatās, ir neglābjami sabojāta. Pietrūkst spējas izsmiet pilnīgi visu, nešķirojot smiešanās brīdī politiskās simpātijas un nenodarbojoties ar slēptu "nopietnību". Līdz ar to "politiskie joki" Latvijā parasti ir vai nu ļauna ņirgšana par "sliktajiem" vai neinformētu jokotāju priekšstati par lietu dabu. Tas nu tā.
Kad atskanēja būkšķi, iedzērām Krievijas cara cienīgu šampi un pa logu noskatījāmies uguņošanu. Skaidrā debess un vietas pārcelšana uz Bastejkalnu visu ļāva saskatīt pilnā spožumā. Jaunais gads bija sācies.

Ā, gandrīz aizmirsu. Pa dienu vēl noskatījāmies Vudija Alena Midnight in Paris. Biju dzirdējis kaut kādu vaikstīšanos, bet mums vecgada vakara priekšvakarā patika. Īstais brīdis filmām, kurās bez lielas nopietnības pafantazēts par pārvietošanos laikā.

Vecgada vakaru (vai Jaunā gada rītu noslēdzām ar 3 sēriju seriāla Black mirror pirmajām divām daļām (pie otrās, kas ir murgaina izklaides antiutopija vai antiizklaides utopija, gan devāmies pie miera). Bet pirmā daļa šķita visai jautrs un ironisks konspekts par visu, kas nu te ar sociālo tīklu palīgu mēdz notikt. Sižets ir vienkāršs - britu princese ir nolaupīta un nolaupītāji (-tājs) izvirza ultimātu: viņu var glābt tikai Lielbritānijas premjers, ja saņemsies TV tiešajā ēterā kopoties ar cūku. Šķiet sērijas veidotāji strādājuši konstantas prāta vētras režīmā, jo dažādu "bet kāpēc gan nepiemest klāt vēl arī šito" filmā netrūkst. Noslēgumu ar modernās mākslas piesaukšanu un sākumu ar Larsu fon Trīru un Dogmas manifestu ieskaitot.
Tags: 2012, kino