mans sviests

Pusnakts medības
12.2.04 09:32
Spelgoņa speldza. Dažas minūtes pēc pusnakts aizlavījos līdz virtuvei kontrolēt situāciju. Grādi kritās. Un pieķēru mazizmēra zīdītāju pašā notikuma vietā. Jau sen bija aizdomas, taču līdz šim bij pamanījies darboties slēpti. Taču nu pienācis coming out laiks. Spēkus izskatījās uzkrājis. Nedomāju, ka vietējais. Drīzāk ieradies uz viesizrādēm, viens no tiem, ko krievu kriminālfilmās sauc par "gostroļor". Palicis kopš tās reizes, kad visādas atveres, lūkas un ieejas bija vaļā. Kā jau teicu, aizdomas krita jau labi sen, taču trūka drošticamu liecību. Tikai daži lietiskie pierādījumi. Ne no šā, ne no tā parādījušies izmeši, bet ne daudz, pavisam maz.

Tad nu nolēmu tā to neatstāt. Atriebības stunda situsi. Un štrunts, ka pulkstenis jau rādīja pusviens, ka esmu jau naktskreklā un naktsmicē. Pa skapjiem, pa plauktiem, pa nišām meklēju bruņojumu. Bruņojums, rūpīgi ietīts polietilēna maisiņā vēl kopš pēdējās lietošanas reizes pirms 2 gadiem, bija pazudis. Pagāja krietns laiks, iekams atradu.

Tad ķēros pie kārdinājuma meklēšanas. Nespēju izlemt - šķiņķi vai sieru. Nez, kāpēc nosliecos par labu šķiņkim. Ieroci novietoju stratēģiski vilinošā pozīcijā. Un ar padarīta darba apziņu likos gulēt.

No rīta mani sagaidīja vilšanās. Brokastu laikā turpināju kaldināt plānus. Pārvietoju ieroci. Un šķiņķim pievienoju sieru. Ar padarīta darba apziņu devos uz darbu. Labrīt.