mans sviests

26.11.09 09:25
Kad iekritu ciešajā (tas ir - no malas raugoties, droši vien) miegā, sākās...
Izkāpuši no kuģīša/ jahtas, gar ūdens malu devāmies pastaigā. Brīvdabas estrādē jau bija sācies koncerts, varēja dzirdēt spalgas tauru skaņas, redzams bija tikai diriģents - nu aptuveni tik daudz, cik no partera diriģentu redz orķestra bedrē. Dzuba (mūsu suns) pilnīgi reālistiski ieskrējās un laikam simfoniskās mūzikas (Šostakovičs?) satracināta metās uz diriģenta pusi, palēcās un nogāza viņu no kājām. Mūzika apklusa, orķestris lēca kājās, sākās kliegšana, spiegšana un brēkšana. Mēs klusām lavījāmies gar ūdens malu prom.
Dzubis absolūti ticami izskatījās vainīgs un pēc kāda laika mūs panāca.
Pēc brīža, laikam nogādājis Dzubi uz kuģa/laivas/ mājās, atgriezos notikuma vietā noskaidrot, vai nav cietušie u.tml. Satiku divas krievu madāmas ar suņiem un lielām kladēm. Abas izrādījās klasiskās mūzikas cienītājas. Vienai kladē (albumā) bija zīmējumi, otrai katrā numurētajā lappusē tādi izklaidus pieraksti - teiksim, saraksts, kas sākās ar vārdu "Būtiskais". Vienai no viņām bija labradoram līdzīgs suns, kas čurāja ar ritenī savītu asti, kas gan vairāk atgādināja suņa pimpi. Diriģents fiziski neesot cietis, bet vispār bijis traki - viņas stāstīja - visiem taču zināms, ka diriģents S[inaiskis?] esot ārkārtīgi jūtīgs un kaprīzs.
Pēc tam bija vēl šādas tādas peripetijas ar zāles pļāvējiem un/vai augsnes frēzēm, bet to tik detalizēti neatceros.

Ā, nē - atcerējos, vēl bija viena sadaļa, kurā izjusti atvadījos, šķiet, no visām savām pamatskolas skolotājām. Neizprotamā kārtā aiz dziedāšanas skolotājas Jakānes bija pamanījusies iefiltrēties Vikija Valdmane no Dienas.