mans sviests

29.4.09 22:59
Brīdī, kad Šimkus sāka spēlēt piedevas, bija interesanti vērot orķestra mūziķu sejas. Ieinteresētību izrādīja viena čelliste un pie trešā papildus skaņdarba - arī pirmā vijole Ozols (atvainojos, ja kāds izrādīja, bet no zāles nevarēja saskatīt - Lielajā Ģildē redzamība ir štruntīga). Varianti, kas bija nolasāmi pārējo sejās bija aptuveni šādi:
- Nu ko var izrādīties?
- Brīnumbērns atradies!
- Kad viņš vienreiz beigs, un sāksies starpbrīdis?
- Mājās jābūt tikos un tikos.
u.tml.
Koncerta otrā daļa pēc starpbrīža (un bez Šimkus piedalīšanās) skanēja kā šo jautājumu turpinājums - šķiet, pirmais alts vispār aizsnaudās un ar troksni nometa lociņu, pūtēji gurķojās - nu kaut kā tā. Lai gan varbūt sava daļa vainas bija otrās daļas programmai - vecumā ieslīgušā Rahmaņinova mēģinājumi mūzikā burtiski ierakstīt "vējiņu", "putniņus" un gadalaiku miju nebūt nav aizraujošs stāsts.