mans sviests

13.3.09 16:54
Šodien, piemēram, pa Merķeļa ielu pusteciņus joza maza auguma vīrs - Krievijā droši vien sacītu: "kaukāziešu izcelsmes" - un ik pa brīdim iekliedzās. Kliedzienu iespaidu viņš vēl pastiprināja ar rokas vēzēšanu, kas drusku atgādināja nacionālsociālistu sveicienu, taču, visticamāk, bija domāts mājiens kādam vai kaut kam tālumā. Atskatījos, taču nedz mājienu, nedz kliedzienu adresātu drūzmā pie Cirka tā arī nesamanīju. Bet viņš tikmēr, tāpat kliegdams un vicinādamies, nozuda pūlī.

Bet vakar es redzēju cilvēku, kas visam pieskārās. Pievērsu viņam uzmanību brīdī, kad viņš, iedams man pa priekšu, strauji mainīja iešanas virzienu, nokāpa no ietves starp divām stāvošām mašīnām, pieliecās un ar roku viegli aizskāra vienas mašīnas priekšu. Tad, it kā nekas nebūtu bijis, atgriezās uz ietves un devās tālāk, taču jau nākamajā mirklī tāpat - es pat teiktu, ar kaut kādu dzīvniecisku plastiku - piedūrās nama sienai, vēlreiz pieliecās un aizskāra kaut kāda pagrabstāva ūķa ieejas nojumes malu, ar otru roku tik tikko piedūrās ceļazīmes stabam un tādā garā aiztaustījās tālāk. Nē, viņš nebija akls, drīzāk atstāja tāda cilvēka iespaidu, kas vai nu netic savām acīm, vai fiziskās pasaules pastāvēšanai.