 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
annuska's Journal
Gribu bērniem skolu, kurā ir latviešu valoda, literatūra, svešvalodas, matemātika, dabaszinības, ģeogrāfija, vēsture. Nekādu citu priekšmetu. Stundas būtu no desmitiem līdz trijiem, pilnīgi pietiktu. Mūzika, zīmēšana, rokdarbi un sports var būt pēc stundām kā neobligāti bezmaksas pulciņi. Ētika un sociālās zinības integrētas pārējos priekšmetos. Labi, vidusskolā kāds no priekšmetiem var būt padziļināts, piemēram, dabaszinības sadalās bioloģijā, fizikā un ķīmijā, vai klāt nāk kultūras vēsture.
Mēs celtos astoņos, izgulējušies un laimīgi.
Aizkustina, kad meita mājās vakarā vingrinās spēlēt. Pašlaik ir kaut kāds Baha Menuets uz klavierēm. Liekas, ka dzīvoju skumjā, maigā filmā.
upd. menuets D minorā.
Sapnī redzēju, ka Bliksa Bārgelds patiesībā ir transpersona, bet neatceros, vai viņš iepriekš bija bijis sieviete, vai tagad taisījās par tādu kļūt.
Nezinu, kā tur īsti ir ar to pieredzi vai empātiju, bet es 1)kādreiz neticēju, ka ir literāri darbi, kurus var saprast tikai noteiktā vecumā, taču šopavasar nolēmu, ka otrkursnieki vēl nevar saprast Branda dilemmas (ar izņēmumiem, protams); 2) izturējos paštaisni pret vairākām ļaužu grupām, kamēr pati neguvu līdzīgu pieredzi, un arī citādi jaunībā biju cietsirdīgāka, nekā vēlāk.
"Ko grib darīt zivis ūdenī?
Ko grib darīt īsteni ticīgie?
Ko grib darīt prezidents?
Žūpot un kniebties!"
(Kontra)
(Kontra ir igauņu dzejnieks, kas mācās latviešu valodu, un šo dziesmu pats atdzejojis no igauņu. Tai ir vairāki panti, kuros uzskaitītas vēl citas grupas, bet tos es diemžēl neatceros.)
Man nozaga to divriteni. To pašu, par kuru tā slavēju Kungu. Vakar atstāju pie Carnikavas mazākā Mego; jāatzīst, ka nepieslēdzu, Ernštreits bija teicis, ka šeit var neslēgt, turklāt konkrētais ritenis jau nu nebija zagļiem diez kāds guvums. Ražots septiņdesmitajos un īpaši restaurēts nebija, pirms trim gadiem maksāja 40 latus. Tā kā man pat nav ļoti žēl un te pa meža ceļiem tāpat gribēju jaunu, ar rupjākām riepām. Lai gan, ja iztaisnotu vai nomainītu pakaļējo riteni, kas astoņniekā, un sarūsējušā groziņa vietā pieliktu jaunu, tad iztikt vēl varēja. Un gaišzilie rokturi, ko M man uzdāvināja... Ai.
Vakar izlasīju spīdzinātās doņeckietes Irinas interviju radio Svoboda, kuras foto pie staba pirms dažām dienām bija visur internetos. http://www.svoboda.org/content/arti
Kāpēc es par to runāju - kaut citkārt cenšos publiski nešausmināties par traģēdijām un atturēties "baidīties no kara"; un kā precīzāk lai pasaka to banālo "apjautu, ka tas var notikt šeit un ar mani". Skaidrs, ka no miera laika un no femīnās puses tas viss izskatās ticamāk un vienlaikus īpaši šausmīgi. Taču dzīvē acīmredzot tā notiek, lai arī mēs šeit esam tādi sviesta kunkulīši, kas jau ilgāku laiku ir izvairījušies un domājam, ka ir normāli dzīvot mierīgi un laimīgi. Taču zinu, ka mana vecāmāte (un arī citas vecāsmātes) arī savulaik riskēja un veda maizi uz visiem tiem cietumiem, nometnēm, slēpņiem. Ne tikai saviem radiem, bet arī cīnītājiem. Slēpa savās mājās cilvēkus, kuri tika vajāti. Viņa kā daudzas zaudēja mājas un ilgstoši nezināja, kur ir vīrs un ko lai dod bērnam ēst. Konkrēti manas vecmāmiņas ģimenē visi tuvākie palika dzīvi, taču to viņa nevarēja paredzēt. Viņa vienkārši dzīvoja un darīja, kas jādara. Katru dienu no jauna.
Carnikavas novada vēstis: "22. jūnijā Carnikavā uz dzelzceļa tilta tika ievērots stāvošs vilciens, bet malā pirms tilta - pret bluķi atspiedusies persona. Blakus atradās vilciena vadītājs, kurš paskaidroja, ka persona esot aizķērusies aiz pēdējā vagona durvju roktura. Vīrietis hospitalizēts".
kaut nu kaķītis atrastos
Atkal svaigs gaiss, alleluja.