 |
Journal | Friends | Calendar | User Info | Memories |
annuska's Journal
Jūs te tik interesanti runājat par tām mātēm, bet es galīgi nevaru piedalīties, jo šodien ir tā diena, kad man jābaro, jāpalīdz izmācīties un jāved uz dziedāšanu mani bērni. BET! kopš esmu bezdarbniece, ir trīs dienas, veselas trīs dienas nedēļā, kad man pieder vidēji septiņas stundas pēc kārtas tikai sev. Un tās stundas ir septiņas (nevis trīs) lielā mērā pateicoties manai mammai, kura saprot, cik ļoti man tās nepieciešamas. Paldies viņai!
Es tikko ieliku cepties pirmo Zsv. kēksu. Pirmo no vairākiem šajā reizē, un arī pirmo manā mūžā. Speciāli darīju to šodien, kad neviena nav mājās. Mīkla sanāca smuka, lai arī es nemāku iesijāt, un man arī nav sieta, bet es bēru miltus pa druskai un blenderēju. Ā, un par cukātiem arī līdz galam nesapratu, manā tirgū nebija, es iecukuroju apelsīnu miziņas, bet drošības labad neliku daudz.
Upd. Pirmo eksemplāru nenocietos un pārgriezu bez visas nedēļām ilgās ietīšanas brendijā. Man taču jāzina, kas tur iekšā! Un garšo dievīgi.
Kur lai nopērk marles audumu?
Vēl es veikaliņā Otrā elpa nopirku ļ. skaistus svārkus, Ls 4.
Vakar bija jauks vakars.
Vispirms mani uz ielas panāca kolēģe, ar kuru pēdējo gadu daudz sanāca kopā strādāt. Izstāstīju visu, kā ir, saprata, šķīrāmies tā gaiši uz stūra.
Tad gāju uz izstādes atklāšanu, mākslinieks ir sens skolasbiedrs, tas, kurš ilgi bija mūks un gandrīz izmācījās par priesteri, bet pēdējā brīdī pārdomāja, atgriezās Latvijā, iestājās no jauna akadēmijā, vēlāk apprecējās ar kursabiedreni, tagad viņiem ir divi mazuļi. Man vēl iekš Slēpotāji bučojas sniegā ir dzejolis par šo puisi, rakstīts tajā mūka laikā, par to, kā es viņam pozēju diplomdarbam, man toreiz bija tāda humpalu blūze ar ķiršiem, tagad teiktu vintage, un gari melni svārki, un copē saņemti mati, man bija deviņpadsmit gadu, un es stāvēju pagriezienā, rokās nobružāta sudrabota paplāte no skolas kluso dabu rekvizītiem, un uz tās tāda pati kafijkanna, un fonā tāda Rembranta tumsa. ( ... tālāk ... )
Vai tas ir normāli, ka forele ož vairāk pēc zivs nekā parasti lasis? Vai arī tā forele jau ir bojāta?
Būt vienmēr mazākumā ir, iespējams, glaimojoši, tomēr ļoti skumji.
Vakar braucu uz traumatoloģisko atrādīt veco saskrūvēto lūzumu. Mani izbrīnīja, ka man tā slimnīca neliekas nepatīkama. Nuja, patiesībā man tur kvalitatīvi palīdzēja. Un dakteris joprojām ne tikai kruts, bet arī pievilcīgs. Es uztaisīju zemu, samtainu balsi. Īsti labi gan nav, ka man tur tagad augot jauni kaulveidīgie, bet pagaidām nevajagot neko darīt.
Konsultācijas cena ir nokritusies, par ietaupīto naudu braucu mājās ar taksi, kas nebija loģiski, jo takša naudu apdrošinātājs neatdos.
Es ļoti lepojos, ka vakar aizvilku pati sevi uz kino. Filma saucās Ziemeļi, par puisi, kurš dodas tālā ceļā pie sava dēla ar sniega moci un pēc tam ar slēpēm. Visu filmu mana mīļākā ainava.
Es sakūdīju savu mammu rakstīt livžurnālā (t.i. viņa vēl nav sākusi, bet taisās). Sastāstīju, ka tādā veidā viņa var uzrunāt krievvalodīgos, jo viņa raksta krieviski. Tagad man vajadzīga jūsu palīdzība, jo es pati livžurnālu nelasu. Man vajag viņai ieteikt kaut kādus dažus foršus lietotājus, ko piedraugot iesākumam. Tādus, kas būu piemēroti 70 gadīgai kundzei ar labu literāro gaumi, bet mazliet konservatīvai. Paldies.