:
Tātad, man tīri labi patika Melnais gulbis. Man gan tā nelikās satriecoša un neizraisīja milzu katarsi, taču filma kā mākslas darbs noteikti ir laba, kvalitatīva.
Ir kaitinoši, ka daudzi šai vai citā sakarā tik bieži vietā un nevietā norāda uz klišejām un banalitātēm. Iespējams, reizēm tiešām klišejas tiek jauktas ar arhetipiem, mītiem, simboliem vai vēl kaut kādām struktūrām, kas pastāv cilvēkos jau ļoti sen, tās vienkārši ir un viss. Manuprāt, nevar tēmu kā tādu nosaukt par banālu vai vecmodīgu, tad jau banāli ir arī tas, ka cilvēce iedalās dzimumos vai ka cilvēkam ir dabiska reliģiska tieksme vai vēl kaut kas tikpat pašsaprotams. Jā, tādā ziņā tā varbūt arī ir klišeja, kā tur bija ar tiem 33 iespējamajiem sižetiem? Un runāt par to, ka talantīgai personībai, lai tā varētu radīt, ir nepieciešama dvēseles tumšā puse, nav banālāk par jebkuru citu sižetu.
Es tātad ticu, ka struktūru ir tik, cik ir un vairāk nekļūst. Var, protams, taisīt mākslu bez tām un pievērsties kādiem mazapspēlētiem smalkumiem, bet var uztaisīt simbolisku koncentrātu, kādu šoreiz ir pagatavojis Aronofskis. Biezu, saldu, lipīgu liķieri, jā, tāds ne visiem garšo, bet nenozīmē, ka slikts. Visu izšķir risinājums, un man patiešām tas šoreiz šķita gana piemērots, nu, vienīgais, es varbūt iebilstu pret visu to pārspīlēto fizioloģisko biedēšanu, visi tie nolauztie nagi un asinis, un pat spoguļi un dubultnieces sejas mainīšanās kā paņēmieni varbūt arī bija par prastu (manam vīram arī spalvu izaugšana likās nodrillēta, bet es tomēr biju vāja pret spalvām), taču, no otras puses, kā citādi to visu lai uzskatāmi ilustrē? Iespējams, to var izdarīt pārliecinošāk, tad tā būtu cita filma, bet es varu to pieņemt arī kā neizbēgamu komplektu kaut kam svarīgākam.
Jo līdzpārdzīvojumu šī filma man pavisam noteikti izraisīja. Man tās sajūtas bija tuvas, saprotamas, pazīstamas, pat kauns drusciņ. Skatos un domāju, sasodīts, es šito zinu, tas ir, es patiešām zinu, caur sevi. Nedomāju, ka to izraisa tikai lēti triki, tik neizglītota es tomēr neesmu. Varbūt vienkārši ir skatītāji, kuru dvēselēs šīs filmas mērķis vismaz skatīšanās brīdī ir ciet, noslēpts, un ir tādi, kuriem tas tieši tobrīd ir atvēries, neviens nezin, kāpēc tā gadījies, bet tiem tad arī trāpa.
Ir kaitinoši, ka daudzi šai vai citā sakarā tik bieži vietā un nevietā norāda uz klišejām un banalitātēm. Iespējams, reizēm tiešām klišejas tiek jauktas ar arhetipiem, mītiem, simboliem vai vēl kaut kādām struktūrām, kas pastāv cilvēkos jau ļoti sen, tās vienkārši ir un viss. Manuprāt, nevar tēmu kā tādu nosaukt par banālu vai vecmodīgu, tad jau banāli ir arī tas, ka cilvēce iedalās dzimumos vai ka cilvēkam ir dabiska reliģiska tieksme vai vēl kaut kas tikpat pašsaprotams. Jā, tādā ziņā tā varbūt arī ir klišeja, kā tur bija ar tiem 33 iespējamajiem sižetiem? Un runāt par to, ka talantīgai personībai, lai tā varētu radīt, ir nepieciešama dvēseles tumšā puse, nav banālāk par jebkuru citu sižetu.
Es tātad ticu, ka struktūru ir tik, cik ir un vairāk nekļūst. Var, protams, taisīt mākslu bez tām un pievērsties kādiem mazapspēlētiem smalkumiem, bet var uztaisīt simbolisku koncentrātu, kādu šoreiz ir pagatavojis Aronofskis. Biezu, saldu, lipīgu liķieri, jā, tāds ne visiem garšo, bet nenozīmē, ka slikts. Visu izšķir risinājums, un man patiešām tas šoreiz šķita gana piemērots, nu, vienīgais, es varbūt iebilstu pret visu to pārspīlēto fizioloģisko biedēšanu, visi tie nolauztie nagi un asinis, un pat spoguļi un dubultnieces sejas mainīšanās kā paņēmieni varbūt arī bija par prastu (manam vīram arī spalvu izaugšana likās nodrillēta, bet es tomēr biju vāja pret spalvām), taču, no otras puses, kā citādi to visu lai uzskatāmi ilustrē? Iespējams, to var izdarīt pārliecinošāk, tad tā būtu cita filma, bet es varu to pieņemt arī kā neizbēgamu komplektu kaut kam svarīgākam.
Jo līdzpārdzīvojumu šī filma man pavisam noteikti izraisīja. Man tās sajūtas bija tuvas, saprotamas, pazīstamas, pat kauns drusciņ. Skatos un domāju, sasodīts, es šito zinu, tas ir, es patiešām zinu, caur sevi. Nedomāju, ka to izraisa tikai lēti triki, tik neizglītota es tomēr neesmu. Varbūt vienkārši ir skatītāji, kuru dvēselēs šīs filmas mērķis vismaz skatīšanās brīdī ir ciet, noslēpts, un ir tādi, kuriem tas tieši tobrīd ir atvēries, neviens nezin, kāpēc tā gadījies, bet tiem tad arī trāpa.