annuska's Journal

5:46pm: Es jums atklāšu kādu noslēpumu. Kad es lasu kādu grāmatu, es vienmēr visu ņemu par pilnu. Es nekad nedomāju par sižetu vai valodu, nekad nevērtēju, vismaz ne tieši, uzreiz. Tas ir kā klausīties dziesmu kopumā, nezinot neko par atsevišķiem celiņiem. Es vienkārši ņemu un lasu, un ja nevaru izlasīt, izjūtu milzīgus sirdsapziņas pārmetumus. Ja man kādu iemeslu dēļ ir jāizdomā viedoklis un jāklausās tie celiņi atsevišķi, to es daru vēlāk.

5:57pm: Pirmdienās es skatos divus seriālus. Tas ir kā mierinājums, ka sākusies jauna darba nedēļa.

6:03pm: Vēl, es nezinu, kā lai formulē, kāpēc mani valdzina šī "vienkārši būšana sev". Man nebūt nešķiet dikti kruta tā plaši kultivētā masveida sevis iepriecināšana, sevis likšana dieva vietā, man neliekas, ka atpūta, juteklisks vai pat intelektuāls baudījums būtu tik dižas vērtības. Kā arī mani bērni jau ir tik lieli, ka man nepiedienas atviegloti priecāties par katru tikšanu no viņiem vaļā, it kā es būtu kāda retā brīvsolī palaista zīdaiņa mamma, kas tikko beigusi barot ar pupu un tagad drīkst iedzert. Es jau tā pietiekami daudz laika pavadu bez viņiem. Patiesībā es varētu dot viņiem vairāk. Protams, es tagad esmu laimīga, ka viņi ir tālajos laukos, kopumā pavadīs tur mēnesi, ka viņiem tur ir labi, un ka ir gluži pieņemami braukt pie viņiem tikai reizi divās nedēļās - man sasodīti nepatīk raustīties, un man ir vieglāk iet uz darbu, ja nav papildu rūpju. Tomēr tajā ir kas vairāk, mēģināšu paskaidrot. Grāmatā Sofijas izvēle, tur notika briesmu lietas, bet pēc tam viņa nonāca Ņujorkā, viena, un mēģināja pati dzīvot un atkopties, ēda, gāja uz kino, uz bibliotēku, klausījās plates. Vienīgais cilvēks, kuru tu vari pieskatīt, par kuru tu vari rūpēties visu laiku, esi tu pats, un ir pienākums to darīt. Ā, un vēl, Apdaika Brazīlijā, tur mani arī šokēja, ka viņiem tur nolaupīja pirmos divus bērnus - tā it kā starp citu, nebija runa par pārdzīvojumiem šai sakarā, viņi turpināja savu dzīvi. Vai tas ir tas "pieņemt, ko nespēju ietekmēt"? Pieņemt dajebkura dārga cilvēka zaudējumu. Pat tad, ja tev par to cilvēku ir bijusi atbildība - pieņemt, ka nu viss sagriezies un ka tā vairs nav iespējama. Atteikties no šīs atbildības, no kontroles. Palaist savā vaļā, pat ja tas nozīmētu sāpes.