annuska's Journal

11:42am: Cirslītis klausās Hospitāļu ielu un jūsmo par "bija vienpadsmit un bija brīva diena". Jūsmo vienreiz, otrreiz, trešo, saka dzīvesbiedram - redz, kā ar dažiem vārdiem var panākt noskaņu, un nez kurš viņiem tik krutus tekstus, vai tiešām pats Šubrovskis. Beidzot cirslītis ievada dažas rindas guglī, ierauga, ka tas ir Klāva Elsberga dzejolis, un briesmīgi nokaunas.

11:01pm: Es savukārt gandrīz nekad nedomāju par sava bērna "mīlestību uz mani". Protams, ir aizkustinoši, kad viņi apskauj un dod bučas, un man tas tiešām ir fiziski nepieciešams. Taču vienlaikus mani iegruzī doma, ka no manis ir vistiešākajā veidā atkarīga kāda cita cilvēka vai vairāku labsajūta un labklājība, īpaši, ja šis cits cilvēks ir objektīvi bezpalīdzīgā stāvoklī. Šī pārspīlētā atbildība un rūpes ir viens no maniem lielākajiem gruzoniem, ko es varu sākt stāstīt dzērumā, ja neuzmanos. Es kaut kā ļoti smagi panesu pati savu mīlestību uz viņiem. Prieks, protams, ir milzīgs, un es noteikti nebūtu laimīgāka, ja man viņi nebūtu radušies - es domāju, tad man ilgi vajadzētu mācīties sadzīvot ar to, ka nav. Tagad viņi ir laukos uz divām nedēļām, un man kaut kas ieduras sirdī, kad redzu citus bērniņus viņu vecumā vai drusku mazākus.