Augstāk spāres, namdari!

"Sastapos ar M. pulksten septiņos "Biltmorā". Izdzērām divas glāzītes, apēdām bufetē pirktas sviestmaizes, pēc tam viņa gribēja redzēt kādu filmu, kurā spēlēja Grīrs Garsons. Tumsā, kad Grīra Garsona dēls ar lidmašīnu neatgriezās bāzē, es vairākkārt paskatījos M. Mute pavērta. Aizrāvusies, satraukta. It kā viņa pati būtu šīs traģēdijas varone. Jutos nobažījies un reizē laimīgs. Kā es viņu mīlu, un cik ļoti man vajadzīga viņas atklātā sirds. Viņa paskatījās uz mani, kad filmā bērni ienesa iekšā kaķēnu, lai parādītu mātei. M. kaķēns patika, un manīju, ka viņa sajūt parasto atsvešināšanos no manis, ja man bez ierunām nepatīk tieši tas, kas viņai. Vēlāk, kad stacijā dzērām, viņa jautāja, vai man neliekoties, ka šis kaķēns bijis "gluži jauks". Nu viņa vairs neteica "brīnišķīgs". Kad gan es biju viņu tā iebaidījis, ka viņa neuzdrīkstējās lietot savus ierastos izteicienus?
( ... tālāk ... )