Augstāk spāres, namdari!

"Sastapos ar M. pulksten septiņos "Biltmorā". Izdzērām divas glāzītes, apēdām bufetē pirktas sviestmaizes, pēc tam viņa gribēja redzēt kādu filmu, kurā spēlēja Grīrs Garsons. Tumsā, kad Grīra Garsona dēls ar lidmašīnu neatgriezās bāzē, es vairākkārt paskatījos M. Mute pavērta. Aizrāvusies, satraukta. It kā viņa pati būtu šīs traģēdijas varone. Jutos nobažījies un reizē laimīgs. Kā es viņu mīlu, un cik ļoti man vajadzīga viņas atklātā sirds. Viņa paskatījās uz mani, kad filmā bērni ienesa iekšā kaķēnu, lai parādītu mātei. M. kaķēns patika, un manīju, ka viņa sajūt parasto atsvešināšanos no manis, ja man bez ierunām nepatīk tieši tas, kas viņai. Vēlāk, kad stacijā dzērām, viņa jautāja, vai man neliekoties, ka šis kaķēns bijis "gluži jauks". Nu viņa vairs neteica "brīnišķīgs". Kad gan es biju viņu tā iebaidījis, ka viņa neuzdrīkstējās lietot savus ierastos izteicienus?

...
Viņa sēdēja, maisīja savu dzeramo un jutās man sveša. Viņa uztraucās par to, ka viņas mīla pret mani nāk un aiziet, parādās un izzūd. Viņa šaubās, vai tā ir reāla, vienkārši tāpēc, ka šī mīla ne vienmēr izraisa tādu prieku kā tas kaķēns. Dievs vien zina cik tas ir skumji! Kā cilvēks gan prot ar vārdiem atņemt vērtību visam tam, kas ir virs zemes!"

Es pilnīgi redzu M. vietā E.
Neba kādas iedomības vai vēl sazin kādu brīnumu pēc - es vienkārši gribētu, lai arī par mani kādreiz kāds tā rakstītu. Lai es lasītu kāda dienasgrāmatas ierakstus ar vārdiem "Mana mīļā meitene."

---Fonā, lai cik arī ironiski tas neliktos, skan "If you love a woman..."

Arlabunakti, pasaule. Arlabunakti, mīļie.