Ak tu, romantiskā būtne! Cilvēki mūžīgi ilgojas pēc dvēseles stāvokļiem,kas nav sasniedzami šajā brīdī/uzreiz. Iemīlēšanās ir ķīmija, tabletīte, jebkura tabletīte izšķīst. Čušššš. Un tagad padomā, kāpēc kaut kāda lieta dažādos vecumos garšo savādāk vai arī,kāpēc kaut ko pēkšņi vari "atēsties" un tad kādu laiciņu vari kaut ko neēst, bet pēc ilgāka laiciņa tas pats garšo atkal debešķīgi,bet tikai drusciņ savādāk, niansētāk,afigennakrutāk. :)

Tu neesi tas, kas biji pirms vairākiem gadiem. Visu cilvēku "es" ir mainīgs, ar ko ir jāsadzīvo, ar ko tev pašai ir jāiepazīstas un jāpieņem.Visu laiku notiek sadursme "es" un "es citu acīs/domās/sajūtās.Vai tie ir tie paši cilvēki tev apkārt, kad tu biji Harizmātiskā? Tam arī ir nozīme. Kaut kādā dzīves situācijā tev tiek piespēlēti cilvēki pareizajā brīdī un laikā vai arī "būšana uz viena viļņa" sajūta - ja citi nav ar tevi uz viena viļņa, viņiem tā harizma bijusi nebijusi, vai ne?

Viss būs čotka. Uzziedēsi un būsi radoša. Mārai Zālītei bija kruti vārdi.
"Kaut paēdis, tu allaž alksi sāta.
Tu esi vēl jauns, tev viss vēl priekšā"
(muzikāli - Ingus Ulmanis-Tu esi vēl jauns)