Viens.

Man nav gājis labāk. Nekad neesmu iemīlējusies cilvēkā, kam būtu pretjūtas un ar ko izdotos nodibināt klasiskas pāra attiecības. Ar siltu tēju no rīta, ar aizmigšanu apskāvienā, ar kopīgu maizes pirkšanu Rimi vakarā, ar netflix un chill. Ar kopīgu braukšanu ceļojumā, dzīvošanu vienvietīgos viesnīcas nummuriņos un nekaunēšanos no pārģērbšanās klātbūtnē.

Otrs.

Mīlestības dārziņš jālaista kopīgi. Vienmēr vieglāk mesties prom jaunās attiecībās, kur kāds Tevi aplaista un nekas nav sākumā pašai jādara. Šī emocionālā inteliģence ne visiem cilvēkiem piemīt. Un parasti ne pirmajās, ne otrajās attiecībās. Visi esam tikai cilvēki, mācāmies.

Trīs.

Vienaldzība - depresija. Labāk ir just. Esmu vienmēr draudzējusies ar meitenēm un puišiem, kas var noskriet pusmaratonu, tas mani iedvesmo. Zinu šo sajūtu, dažreiz vajag kādu, kas emocionāli pabaksta un kick start-o.

Četri.

Pašvērtējums jau nav jābalsta spējā vilkt. Vilku barā pirmie iet tie vilki, kas var. Tie, kas iet beigās un pa vidu, tie arī ir svarīgi.

Pieci.

Mīlestībai pēc grieķu vārdiem ir daudz nokrāsu. Kaisle, draudzība, cieņa, kopābūšana. Skatīt otro - ir normāli, ka ķīmiskie procesi apsīkst, tad ir jāstrādā un jāmīl kā patīkamu nodarbi, kā lielisku dāvanu, ka Tev ir par ko rūpēties, un Tu kādam rūpi. Pēc pirmā kopīgi pavadītā gada var kaut cik pateikt, kas būs.

Seši.


Tas ir labi. Papīrs un klabe ir labāk par slīcināšanos alkoholā vai dumjās sms/zvanos, kas kā izmisuma kliedzieni tumsā Tev liktu justies nožēlojamai.

"Neraudi, viss mainās". Ja Tu mainies. Un ļoti šķiet, ka Tu patiešām mainies.

Septiņi.

Kā man vakar teica "Astoņas stundas eksistēju darbā, pārējā laikā esmu es daudz vairāk". Sešpadsmit stundu.

Labi, ka Tu šo visu saproti, nemeklē ielāpus vai aizmiršanos.

Gribēt visu ir labi, jo Tu zini, ko Tu gribi, proti to nodefinēt. Es ticu, ka domu spēks strādā, kaut ko jau Tu dabūsi. Taču "Be careful what you wish for, you might just get it all".