Visu laiku cīnos ar to, ka ar dzīvi īsti kaut kas nav kārtībā. No otras puses, lai kaut ko mainītu un uzlabotu, negribas īsti arī izlīst no komforta/stabilitātes zonas. Rezumē? Nekāds. Sanāk dzīvot kā uz naža asmens - te jābesījas par to, cik viss slikti un nedzīvi, te atkal jāapbrīno un jāmīl viss, kas ir dots un kas ir man apkārt.
Klāt tam visam vēl nāk jaunpienākusī migrēna, kas šo dzīvi padara neciešamāku, kā arī mana ķermeņa izmaiņas, kas arī gluži nekādu patīkamu iespaidu nerada. Respektīvi jāmācās dzīvot no jauna/citādi, pie tam vēl mīlēt sevi tajā visā. Un mīlēt pasauli. Kaut kā.
Ko es varu darīt tā, lai izmainītu visu uz labo, tajā pašā laikā diži netraumējot komforta/stabilitātes zonu?
Hm.