Kavējos atmiņās. Lasu viņas blogus, viņa blogu, cenšos atrast konkrētu laiku ierakstus. Gribu izlasīt sajūtas. To laiku sajūtas.
Kavējos atmiņās. Atceros jaukos mirkļus, notikumus. Neticu tam, cik ļoti drastiski un iespaidīgi lietas, cilvēki un notikumi, nodarbes un intereses mainās. Kā mainās attieksme. Kā tas, kas bijis kādreiz vismīļākais un svētākais, vairs tāds nav.
Man salst. Burtiski šoreiz. Knapi 19 grādi šaismājās - tas man tomēr ir nedaudz par vēsu.
Kavējos atmiņās, un ļoti daudz plānoju nākotni, rītdienu, pārvākšanos. Mantas, nauda, daudz naudas, par kuru es vispār cenšos nedomāt, un man gribas siltu vannu.
Katru rītu pēdējās n-dienas mostos ar trakotām sāpēm vēderā. Nu, gandrīz katru rītu. Atgādina bērnību. Kaut kas īsti nav labi, ja tā notiek. Sāp un nepatīkami.
Kavējos atmiņās un alkstu romantikas. Ziema, sniedziņš, vakari - gribas ļoti daudz skaistu vārdu, ļoti daudz mīļuma, siltuma un mīlestības. Ļoti, ļoti, ļoti gribas. Ļoti prasās un ļoti vajag. Atmostas arī visādas it kā šķietami mirušas, bet - ja jau atmostas un pie tam diezgan augstā līmenī - laikam tomēr nemirušas sajūtas. Vispār diezgan interesanti. Tāda jauka sajūta. Tāda mīlestības pilna. Tikai gribas ļoti, ļoti, ļoooti daudz romantikas, skaistu vārdu un mīļuma. Wait, es jau to nebiju rakstījusi tikko kaut kad?
Tā es te ņemos, daudz ņemos ap pārvākšanos, jā, atkal pārvākšanos (2 gadu laikā to darījām 3 reizes), tagad pienāca vēl viena pārvākšanās. Domājams, šoreiz šī vismaz uz gadiem 10. Labākajā gadījumā - uz krietni ilgāku laiku. Būšu pirmoreiz mūžā Nerīdziniece. Tā vajag, apstākļi tādi. Tā es te ņemos, ņemos ar nākotnes plānošanu, iekārtošanu, paralēli slīcinoties atmiņās un izjūtot atkal to, kas sen nav justs. Ja vien tur tā romantika būtu... Aijaijai