Pēc pusotra pilna vājprāta un trakumu viļņiem, kas mijās un vijās viscaur skumjām un bezjēdzībai, es nonācu pie mazas jēdziņas.
Amizanti ir tas, ka mazā jēdziņa dzima patiesībā no kārtējām neveiksmēm un problēmām, ar ko ikdienā ir jācīnās un kas traucē dzīvot.

Tagad atliek vien nesacerēties tik ļoti, kā pagājušajā reizē, jo es vēl neko nedabūju, bet paspēju sasapņoties un sacerēties. Un tad, dienu pirms tikšanās, man to sapni un cerību atņēma, sadragāja un izmeta miskastē. Tā vienkārši. Nu, tas ir pašsaprotami, tā man vienmēr mācība, kad saceros par kaut ko, kas nav un kas var nebūt mans. Tāpēc tagad... atliek tikai nesacerēties.
Nesaceries, Elga, nesaceries. Negaidi.

***

Tā ir viena vareni grūta lieta man - iemācīties dzīvē neko negaidīt. Tas ir grūti ar tādu pasauli iekšējo, kas tik daudz sapņo un cer. Bet man vajadzētu to reiz iemācīties. Oktobra sākumā dabūju ar ķieģeli pa seju kārtējo reizi (gluži kā pirms pieciem gadiem), oktobra vidū dabūju to pašu. Un tagad mācos ne-sa-ce-rē-ties. Tā, šķiet, ir viena no grūtākajām lietām dzīvē - iemācīties nedzīties pakaļ tam, ko tā gribi un uz ko tā tiecies, iemācīties saprast, ka apgalvojums "viss var būt tavs" nav burtiski uztverams. Jā, cilvēks var daudz ko, ļoti daudz, bet nedrīkst aizmirst, ka ir lietas, kas vienkārši nav atkarīgas no tevis. Vai arī ka pienāk tāds posms, kur viss, ko tu varēji darīt, izdarīts, un ka vairs/vairāk tu ietekmēt situāciju nevari.

***

Es ļoti priecātos, ja otrā reize būtu veiksmīgāka. Šosestdien redzēsim. Un tad, ja viss notiksies kā plānots, es sarīkošu lielus, foršus svētkus visiem foršajiem cilvēkiem man apkārt. Ja nē - tad klusībā turpināšu tiekties uz mazo jēdziņu. Kas beigās izrādījās tuvāk nekā domāju.