"Sāku ļoti izteikti saprast, ko nozīmē, kad kāda tuva būtne pazūd no tavas dzīves - tā nav nekāda rēta, kas sadzīst ar laiku. Tas ir izrauts gabals no iekšām, kura vietu nekas nekad nevarēs aizpildīt. Tā ir daļa sevis, kas vienkārši pazūd, pazudinot arī daļu dzīvotgribas. Daļu dzīves dzirksts, ja tā var teikt.
Varbūt tāpēc mūsdienās pieaugušie cilvēki, tā saucamie "dzīves samaitātie" radījumi, kā man viņus labpatīk dēvēt, arī ir tādi, kādi viņi ir - tik daudz piedzīvojuši šīs te aiziešanas no savas dzīves, tik daudz sevis viņi pazaudējuši savā dzīves laikā. Notrulinājušies, ierutinējušies viņi dzīvo ar to, kas ir palicis.
Nenoliedzami - klāt nāk arī kaut kas cits un jauns. Bet tā vienreizības un unikalitātes sajūta gan nav atgriežama. Tāda, ar kuru cilvēks pirmoreiz sastopas, kuru apbrīno, izdzīvo, un no kuras pēc tam jāatvadās. Līdzīgi kā ar pirmo īsto mīlestību, pēc kuras visas pārējās... vairs nekad nav tādas. Un nav svarīgi, nākošās ir labākas vai sliktākas (laikam jau labākas, jo radījumi it kā tiecas progresēt dzīves laikā, vismaz līdz zināmam vecumam/stadijai). "

šīs divas rindkopas parāda, manuprāt, ka Tu aizvien spēj labi rakstīt un vērot tā, kā to spēj cilvēks, kurš raksta.

Pat ja it kā sanāk tā pati Regīnas Ezeras tēma "Nedrīkst tik ļoti pieķerties viens otram, jo tad, atraujot sevi no otra, mēs varam noasiņot"

tad te ir virsvērtība par to, kādi ir pieaugušie.