Tāpēc, ka viņa ir salauzta no tādiem cilvēkiem, kas atrod sev otrās pusītes, citus draugus, citu dzīvi, un viņu pamet. Tāpēc, ka tādu cilvēku ir bijis tik daudz, un viņi ir bijuši tik tuvi un ar tādu mūžības sajūtu, un ar visu to viņi ir pametuši un aizmirsuši. Un tāpēc, ka viņa negrib vairs justies kā muļķe, kas skraida visiem pakaļ, gaida, domā, aicina, bet nesagaida, un tā tikai dienu no dienas.
Viņai pietiek, līdz kaklam un ausīm pietiek cerēt un gaidīt, ticēt draudzībai un uzvesties kā muļķei. Un tad sagaidīt cilvēku ciemos, kas atskrien manā dzimšanas dienā uz pusstundu un 25minūtes no tām pavada runājot par naudu un darbu ar citiem cilvēkiem, lai gan es 10 minūtes no vietas klusējot sēžu acu priekšā un skatos virsū, gaidot, ka varbūt mani arī manā dzimšanas dienā pamanīs. Bet tev jau tā nauda, smalki matrači un alus pirkšana vienmēr bijusi svarīgākā lieta par ko raudāt.
Es atklāti pasaku, ka esmu atmetusi jebkādas cerības uz to, ka es arī kādam interesēju un esmu svarīga, izņemot manu vīru un māti. Un ar to es mācos sadzīvot. Tomēr ir cilvēki, kas atnāk, kas nepamet arī ar kaut kādu savu jaunu dzīvi. Un pie tādiem es varbūt kā muļķe kājām aizskrietu no Juglas līdz Vecmīlgrāvim.
Tikai piedod, tu neesi tas cilvēks. Biji, bet vairs neesi un nebūsi.
Vari tagad apvainoties, stāstīt kam gribi, ka esmu ļauna, bet ja tu šitā vēl raksties, tad pateikšu visu, kā ir. Un man vienalga viss.