Sveiki, mani mīļie. (Nezinu īsti, ko es uzrunāju, bet laikam to, kas labprāt vēlas atsaukties uz šādu uzrunu.)

Mans brauciens aizsākās tālajā.. emm, 28. jūnija rītā, kad ap 6:30 biju lejā - viņš nonesa man čemodānu, un es iesēdos mašīnā, gribot, bet nespējot īsti atskatīties. Atvadās atskatīties īsti nav brīv, vismaz ne man.
Oficiāli sākām mūsu braucienu ap 8:00 no rīta – tradicionālā „vēl jāizdara tas, vēl jāizdara šis” pēdējās minūtēs, visādas rīta kafiju procedūras un kas vēl ne. Katrā ziņā, ideja ir tāda: „jā, steigsimies nokavēt mūsu, emm, dzīvokli?!” Nu, respektīvi, cilvēki nesteidzās īpaši ar domu, ka neesot jau, kur steigties. Domājams, ka šis ceļojums izmainīs nedaudz viņu šos brīvos uzskatus.

Mans šis ceļojums jau no paša tā sākuma solās būt daudz patīkamāks nekā pagājušā gada trakais brauciens uz Itāliju. Par to liecina laiks, kad izbraucām no Latvijas – šoreiz man nesametās uzreiz skumji par to, kas tika atstāts aiz robežas, aiz kilometriem un vispār, megametriem. (Nekad neesmu dzirdējusi, ka šādi dēvētu attālumus, tad nu, es būšu laikam pirmā.) Vispār skumjas kā tādas pagaidām mani apmeklējušas tikai abos nule aizvadītajos vakaros, un arī – ne īpaši ilgi un smagi.
Kad ieradāmies jau rezervētajā Polijas hostelī, patīkami pārsteidza teju viss – sākot ar cenu un apstākļiem un beidzot ar brokastīm. (Patiesībā jau nekas nav ideāls. Brokastis tika norunātas uz 6 no rīta, jo mums bija jāveic lielākā ceļa daļa vēl, taču saimniece piecēlās tikai 7, kā rezultātā mēs zaudējām 2 ceļa stundas.) Jāsaka, ka arī tad vēl daži ceļabiedri īpaši par to nesūkstējās. Līdz šim rītam, protams. Šorīt, kamēr vīriešveidīgie radījumi sēdēja 12h no vietas pie stūres pa nakti līdz pat rītausmai, viņi, šķiet, saprata, cik ļoti vērtīgs ir ceļā pavadītais laiks un katra iekavētā minūte, kas rezumējas ilgākā braucienā, kas ietver sevī maldīšanos svešās vietās un braukšanu naktī, kad visi pārējie guļ – braucējam tas ir ļoti grūti, mhm. Ne jau velti autobusu-tālbraucēju šoferiem ir noteikta 8h norma, pēc kuras viņi vairs nedrīkst braukt, līdz nav gulējuši cik tur tās stundas.
Tā, lūk. Braucējiem nav viegli. Jāsaka, ka arī pasažieriem nav viegli, praktiski dzīvot 2 diennaktis mašīnā, atskaitot tās dažas hostelī gulētās stundas. Visu laiku kājas tirpst, nevar īsti izstaipīties, nevar iekārtoties... Vienīgi man šis ceļš, šķiet, bija krietni vieglāk izturams nekā citiem – pieredze mācījusi mani, ka optimāli izmantots ceļā pavadītais laiks ir tad, ja tas pavadīts miegā vai vismaz pusmiegā, kas, mašīnā braucot, ir biežāka parādība.

Kad šorīt ieradāmies mums nepieciešamajā miestiņā, vēl ilgi starp šiem kūrortiem meklējām īsto – Etara/Etra II. (Etara vai Etra – labs jautājums. Vienuviet rakstīts uz kūrortu kompleksa Etara, citā vietā atkal Etra.) Un beigās atradām. Jāsaka, ka nav ne vainas. Iedomājos, cik gan šerpi tomēr tas nākas – kādai sievietei no Rīgas pieder „dzīvoklītis” Bulgārijā. Kūrorta dzīvoklis ar modernu dizainu un baseinu dažu soļu attālumā. Un, protams, tepat pie Melnās jūras – tā jau kādu divu simtu metru attālumā drošvien. Vēl neesmu bijusi, gribēju šovakar aizstaigāt, bet tad jau redzēs. Katrā ziņā ar apkārtni es vēl paspēšu iepazīties.

Tagad ir pusčetri. Un tas ir sasodīti dīvaini. Man ir pierasts, ka visu ceļojumu galamērķī tiek nokļūts vakarā/naktī, kas paredz vienkārši mantu nolikšanu un gulēšanu – ilgu un saldu gulēšanu pēc ne visai komfortabla, ilga ceļojuma turp. Bet šoreiz atbraucām agri no rīta, ap kādiem 8. Un tagad, šajā agrajā pēcpusdienā, no sešiem cilvēkiem palika tikai divi nomodā – es un sieviete vārdā Ineta (tuvs ģimenes draugs). Viņa ir dušā, es uz dīvāna viesistabā drukāju šo ar cerību, ka internets varbūt pēc dažām datora restartēšanas reizēm ļaus iecibot manu ierakstu.
Un jā, runājot par internetu, tas... Ehm, kā lai saka. Samaksāts tika 15 levas par interneta login un pw uz 7 dienām – veselu divu strīpu spēcīgs WI-FI, kurš pie katras izdevības atslēgsies un nelādēsies atkal klāt. Turklāt ellīgi lēns – nevar nevienu Word dokumentu aizsūtīt. Pat vienas lapas lielumā! Tāpēc, mīļie, ja domājat, ka jums ir nepaveicies ar internetu, tad ziniet, ka jums vismaz ir, par ko maksāt. Man te īsti nav. Varu saderēt, ka pat kafejnīcās pieejamie bezmaksas WI-FI ir krietni labāki par šo kūrorta maksas internetu, tā, lūk!

Labi, mati smaržo, ķermenis arī (kā jau pēc dušas), žēl tikai, ka muguru nav īsti, kam palūgt sasmērēt ar losjonu. (Teorētiski jau ir, kam, tomēr...) Viss ir lieliski – alus ledusskapī un vēderā, šobrīd gan vēlos uztaisīt lielu, siltu tējas krūzi un palasīt Selindžeru. Jā, tā ir lieliska grāmata, tik tiešām. Un Peļēvins, lai cik arī ironiski patīkama nebūtu viņa valoda, var iet ieskrieties ar savu „T”. Nu ko, dārgie, ceru drīz ievietot šo manā dienasgrāmatā un dodos tējas-grāmatas pasaulē 2300 km attālumā no mīļotās Latvijas.
Patīkamu vakaru!

Tagad ir 22:10, ir tumšs, esmu izdzērusi jau trešo tējas krūzi un domāju pavisam drīz iet pakaļ ceturtajai. Pavisam nopietni – šī nakts man būs gara. Vienalga, vai pavadīšu to, dzerot tēju un turpinot lasīt, vai arī, sēžot uz verandas un sapņojot, veroties zvaigznēs. Varbūt pie jūras. Varbūt, kad atnāks puikas, mēs spēlēsim „Dinamo” – kaut kāda kāršu spēle, kuru šamie ir piedraudējuši man noteikti iemācīt. Katrā ziņā šī nakts man būs gara.

Es te atkal jau aizdomājos par dzīvi. Savu, citu cilvēku dzīvi. Sēžu un domāju, ka es taču neko neesmu izdarījusi tādu, lai apgalvotu, ka „jā!, esmu dzīvojusi!” Vai tas nav skumji? Nē, nu ir, protams, visādi lieliski sīkumi, kas liek sajusties dzīvai. Bet dzīvot un justies dzīvai ir divas dažādas lietas, ne tā? Hm. Ak, Selindžers. Viņš tiešām ir lielisks. Raksta tik lieliski, ka grūti atrauties no lasāmā, taču nākas, jo prāts pārlādēts ar emocijām un domām. Daudzām domām. Iedvesmojoši.

Vispār jau „Uz kraujas rudzu laukā” varonis, Holdens, ir varens kretīns. Man viņš it kā nepatīk. Viņš ir prasts, kas ir pat savā veidā pievilcīgi un šarmanti, taču viņš rada tādu iespaidu, it kā būtu īgns kretīns, kam nekas un neviens nepatīk. Tādi kā viņš parasti izaug par veciem večukiem, kas sēž vieni parkā, baro pīles un aprunā visus garāmgājējus. Nu, ja ne visus, tad vismaz lielāko daļu. Taču Selindžers ir satriecošs, ja spēj tādu kretīnu padarīt par vareni interesantu tēlu. Ja spēj tik lieliski apstāstīt kāda tāda Holdena dzīvi, uzrunājot. Liekot aizdomāties. Izjust. Patīkami, tiešām. Žēl tikai, ka pavisam drīz šī grāmata būs izlasīta – es tikai pavisam nedaudz palasīju mašīnā, tomēr nu jau puse grāmatas kā izlasīta. Tas gan žēl, tiešām. Priecē mana Dzimšanas dienas dāvana, ko uzdāvināja šīs pašas grāmatas aizdevējs – Selindžeru. Tikai citu grāmatu. Tagad man gribēsies Selindžera vēl un vēl. Vareni viltīgs gājiens, jā...

Tā nu es te sēžu, ir tikpat tumšs, cik bija šī ieraksta pašā sākumā, es alkstu vēl tējas krūzes, ir nedaudz skumji, ir tukšums man apkārt. Un tomēr es saprotu, ka nav nemaz tik slikti (ja atskaita manu pārlieku lieko emocionālismu un spēju no jebkā izsecināt tikai ļaunāko). Man gribas uz mājām. Man negribas uz mājām. Man gribas uz centra mājām, man gribas izbaudīt savu tukšumu. Nesanāk tā īsti. Pieķeršanās ir patiesi tizla padarīšana. Man nepatīk pieķerties. Es gribu Innocentiju, tad būtu tik sasodīti vienkārši un nekā. Lai būtu mazāk smaržu un garšu, bet tad vismaz nebūtu tik daudz sūdu, kas apkārt. Tad mēslojums būtu vienkāršs mēslojums, nevis sūdiem apkrauta pasaule. Eh, to ir sarežģīti izstāstīt.

Tikko tētim stāstīju Pokera būtību – kā un kāpēc spēlē, kas ir blefs, kā notiek likmju likšana. Viņš sāka ar jautājumu, vai protu spēlēt. Ha. (Pa TV superīgie nakts pokera turnīru raidījumi tagad.) Sagribējās atkal kādu veco, labo pokera vakaru. Tie bija jauki. Vienmēr. Un man patika, ka puikas deva man fišciņas savas, ar ko paspēlēties – reāli čaļi deva man savu naudu, kuru es te paspēlēju, te atkal izmantoju lietderīgi, iegūstot vairāk. Un ļāva man šad tad pašai bez naudas spēlēt, lai gan pārsvarā es spēlēju ar savu naudiņu (daudz ne, jo allaž esmu jutusi to naudas robežu, turklāt man nekad arī daudz nav bijis, vēl pie tam patērēt visu, kas ir, kādai nieka veiksmes spēlei – tik muļķīgi neizrīkotos). Jā, vajadzētu uzrīkot. Kāds vēlas, mm?

Beigšu laikam uz vienkāršas, varbūt pat „nepabeigtas” nots. Tas pokers ir pārāk interesants, lai laistu to garām, filozofējot par maniem kārtējiem tizlumiem, kuriem „es piešķirot pārāk lielu nozīmi”. Nekas. Es visam piešķiru lielu nozīmi un tajā pašā laikā apgalvoju, ka viss esot tik bezvērtīgs. Liekule, heh. Bet nu, tā es jūtos. Visa dzīve sastāv no sīkumiem, katrs sīkums ir bezgala nozīmīgs, bet pati dzīve bezvērtīga. Nezinu, neizprotami, muļķīgi, bet galvenais, ka sajūtas reālas. Labi, dārgie, došos es pie televizora un papriecāšos par to seksīgo azartu, kas valda pie pokera galda. Patīkamu, patīkami zvaigžņainu un sapņainu nakti, dārgie.
Ou revouir.