mētājos es te starp diviem rungas galiem - te skatās mans pretīgi, aizkaitināti drūmais skatiens uz nožēlojamajām cilvēkveidīgajām būtnēm, kas ož tik dažādi un uzvedas tik kaitinoši un manām ausīm spiedzoši- griezoši, kas ir tik nožēlojamas savā būtībā, un būtībā tikpat nožēlojama esmu arī es, ja ne vēl nožēlojamāka, jo ļaujos tiem kretīniskajiem cilvēkiem tā iespaidot manas domas un grimases, te atkal es uzsmaidu, gribas priecāties par to, ka ir veidoli, kas ļaujas dzīvei, nedomājot par sekām, ļaujas savam priekam un tā izdzīvošanai, izbaudīšanai, kas ir tādi kā es kaut kur dziļumā, vismaz tādi, kāda reiz es biju (kas esmu es tagad, to nu vairs nezinu), gribas priecāties par nevainīgajiem, nesamaitātajiem bērneļiem un viņu smiekliem, viedajiem skatieniem, līdz tie sāk činkstēt tā, ka ausīs atkal griež un līdz riebumam džinkst, aizbāziet taču viņiem kāds mutes, ak, jēl, šiem svētmiera un harmonijas traucēkļiem!
mja.
es mētajos kaut kur te. karājos gaisā savā dzīves aritmijā.
elpot nav viegli.

dažreiz uznāk tādi mikrļi, kad es nespēju pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir. kā, piemēram, tagad. varbūt `nespēju` gluži nav tas īstakais vārds, tomēr šobrīd es domāju par to, kas ir man apkārt, kas ir manī, kas man pieder, kā man nav. un man neticas, ka viss ir tā, kā tas ir.
patiešām, paskatoties uz manu dzīvi no malas, tā man šķiet sveša un nepazīstama, ne elgas dzīve. un tas kaut kā.. nu, nezinu, dīvaini.
tas noteikti nav sliktā nozīmē domāts, bet nezinu, vai labā. no vienas puses šādos mirkļos es no jauna apjēdzu to, kas man ir, kas man liek atkal un atkal pasmaidīt. no otras puses, man tik daudz kā nav. un arī tas, kā man nav, bet ko es vēlētos, arī zaudē jel kādu vērtību. kad nākas aizdomāties, vai tas, ko es vēlos, ir patiešām man vajadzīgs, es vairs nespēju rast atbildes. migla galvā, neskaidrs prāts.
ārstei ir taisnība, un to jau es biju sapratusi arī pati, ka stress nav labi.bet ak, kā gan lai neradīt sev stresa situāciju, ja prāts visu laiku atrodas pastāvīgā darbībā, radot sevī konfliktus? kā lai nerodas stress, kad jāstaigā pa ārstiem (beidzot, ak, ave), jācenšas izturēt nu jau vairs pavisam neizturamās, nepanesamās, pavisam regulārās sāpes, un paralēli kad jādomā, kā lai saved kārtībā mācības, kas šobrīd man jau teju svešas?
vienīgais, sasodīs, vienīgais, kas man paliek, ir manas fakinās intereses, kas arī prasa daudz laika, darba un naudas (ja vien tā nav kādas filmas skatīšanās, piemēram, kas prasa tikai laiku)! tas ir nožēlojami. es pat vairs nevaru tik daudz, kā patīkami pabraukāties ar riteni, jo, redziet, šī patika nebūs ilgstoša, kad ciemos atnāks vēdergraizes. ha. un atkal jau - bilance ir negatīva.
patīkamais tajā visā ir tas, ka pagaidām, kamēr esmu norūpējusies ar visām šīm lietām, mans garastāvoklis ir visnotaļ labs un silts. nu, tad, kad nesāp. šad tad iemanos pasmieties arī tad, kad sāp. kas tad tas ir, kārtējais koks ar diviem galiem? mja. dzīve.